Trū monogāmija totāli ir orientācija.

Un reti sastopama, droši vien tāpat kā galējie 'tikai pret savu dzimumu', un 'tikai pret pretējo dzimumu', bez gradācijas iespējām (un 'tikai ar savu dzimumu, jo KĀ JŪS TO VISPĀR VARAT IEDOMĀTIES nav orientācija, bet izvēle.)

Tā ir ne tikai bez pretestības 'kam mīli, tam atdod visu', bet arī bez pretestības, ka tas vienīgais izvēlētais pie šīs pašas nepieder un tā nedara ( nu tur, bērnus pa malām nesataisot un slimības neievazājot, protams) - jo nav jau upura, tā vienkārši ir.

'Es gribu visu, tie, kas pieder man nedrīkst neko' kā reiz nav nekāda monogāmija, tā ir tradiconālā visām galējībām nosacīti pa vidu stāvošā mažoritārā seriālā poligāmija.

(Reply to this) (Thread)

Man šķiet, ka viss, kas ir par tēmu "es nespēju pieņemt, ka citi ir tādi-vai-citādi", ir personiskais fakaps, nu tbš var būt trū monogāms kas papildus ir arī sapisies galvā un domā, ka visiem pārējiem arī tādiem obligāti jābūt (vai arī trū poligāms, kas nespēj saprast/pieņemt citu monogāmiju un uzskata to par kaut kādu stulbuma paveidu).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ir arī tāds fakaps, jā.

Bet tādam poligāmam, kas UPURĒ savu ģenitāliju daudzlietošanu Pareizās Dzīves Labā ar ir iemesls škroboties, ka otrs nerīkojas tieši tāpat. Un, man liekas, šitais ir daudz biežāks. ķip, ja es ciešu, jācieš arī visiem pārējiem (un šiem pieņemt, ka ir tādi monogāmie, kas necieš ne sekundi just because gan jau arī ir grūti).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

upurēt ģenitālijas uz laulības altāra :)

*skribelē piezīmes nākamajam romānam*

(Reply to this) (Parent) (Thread)

/r/deadbedrooms.

(Reply to this) (Parent)