man šķiet, ka monogāmija/poligāmija ir vairāk fluīda, nekā seksuālā orientācija, tā kā pēdējā ir instinktīva vilkme. sevi uzskatu par vairāk monogāmu, taču ir apstākļi vai dvēseles stāvokļi, kas (racionāli un racionalizējami) pieļauj atkāpes, turklāt ar gadiem nāk klāt tā apziņa, ka neviens (diemžēl vai par laimi) nevienam nepieder.

(Reply to this) (Thread)

nu, es jau daudzus gadus esmu monogāmās attiecībās, bet kaut kā šitais nav mainījies. es, protams, varu ieracionalizēt, ka "mūsdienu cilvēki nav gatavi poligāmijai" un "fak, es taču ar vienu veci netieku galā, ko es darītu ar trim bļe", bet tas ir tikpat caur zobiem kā - pieņemu - "neviens nevienam nepieder" no monogāmista puses.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, es kaut kā to rakstot domāju tikai par to kā monogāmists (uz laiku vai permanenti) kļūst poligāms. gājienu pretējā virzienā es pat neiedomājos :D

(Reply to this) (Parent)

un es piekrītu, ka turēt vairākus večus varētu būt grūti no loģistikas viedokļa :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es domāju, Ļeņina metodika tīri labi strādātu. es varētu mierīgi rakstīt, kamēr visi veči domā, ka es esmu pie citiem ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

galvenais katram vēl deleģēt kaut kādus saimnieciskus pienākumus, lai ir nodarbināti

(Reply to this) (Parent) (Thread)

priekš tam man ir trīs bērni, katram savs :D

(Reply to this) (Parent)

vo par fluīdismu gan vārds vietā.

(Reply to this) (Parent)