Ja A redz, ka tu pati ieskrēji sienā, tad tas nav jautājums par drosmi uzņemties atbildību, bet vienkārši nespēju ieraudzīt, ka tā ir viņa vaina notikušajā.

Vai arī par atšķirīgu izpratni par to, kāds atbildības daudzums mums katram ir jāuzņemas. Un tieši tādā pašā situācijā, bet kur cietējs būtu A, viņam nekad prātā neienāktu kādu vainot.

Vai arī A nespējā saprast, ka citam sāp un kādā mērā (autisma skalas spektrs).

Tāpēc tāda kristietīga piedošana dažreiz ir ļoti loģiska, jo neuzspiež savu pasaules redzējumu citiem, bet arī neatsakās no sava redzējuma, un mēģina risināt savu aizvainojumu proaktīvi.

(Reply to this)