Maijs 16., 2015
| 09:09
|
Comments:
Laikam tomēr ir viens bāzes (paš)modelis, kas faktiski tad ir mans ``es`` [also tas, kas te patreiz muld] un tad ir darba komplekts masku, ko lietot. Saka, ka izlikties neesot labi, bet dažreiz laikam tas noder, piemēram: zināms, ka šis cilvēks a) ir smagi slims un b)tic dievam. Nečakarējam viņu ar savu bāzes ``es``, uzliekam attiec. masku, kas nofiltrē nevajadzīgās reakcijas. Īslaicīgi var.
Bet vot laikā secīgi mainīgi un savstarpēji nesaistīti sevis bāzes modeļi (bez virsmodeļa) - tā šķiet nav laba doma, faktiski tad tā ir laikā secīga dažādu personu virkne. Tajā pat korpusā.
Man ir totāli 2) versija, tb vairākas diezgan neatkarīgas es-personas, kuras savā starpā vieno kaut kādi sadarbības līgumi, daļēji arī emocionalitāte un nerakstīta vienošanās dramatiski nesačakarēt citu es-personu dzīvi. "Nesačakarēt korpusu" ir bonuss, bet ne vienmēr sanāk (kas zīmīgi, piedzeras L., bet pohas ir N., kas attiecīgi drusku izskaidro/attaisno N. tieksmi maksimāli ierobežot L. izpausmes).
Nujā net šitas ir nevis laikā secīgi, bet paralēli?
Ha, tad tev iespējams patiks tas gorkavija gabals, ko es ielinkoju, tur galvenajai varonei bija ``revolverveida`` personība, savā ziņā līdzīgi kā Pītera Vatsa darbā, tikai (paš)vadāmāka.
bļin, atgādini, neko neatceros :)
Te var novilkt http://www.litmir.info/a/?id=1811patreiz gan ir tikai krieviski, citās valodās nav iztulkots. Triloģija `` Astrovitjanka``, ``Teorija katastrofi``, ``Vozvrascenije Astrovitjanki``, pārējais ir pop zin stāstiņi bērniem. Also triloģija arī ir rakstīta bērniem-pusaudžiem.
Bet vispār totāli laikā secīgi, kā tad tas vispār ir iespējams paralēli?
Nu tb ir situācija -> dominante (N.) izdara aprēķinus, novērtē iekšējos resursus un pārējo iespējamās reakcijas, un palaiž pļavā vienu vai otru es-personu -> viena vai otra es-persona izpilda savu lomu, lielākā daļa no es-personām ir kontrolējamas (L. ir īpaša ar to, ka nav kontrolējama un attiecīgi tiek palaista vaļā īpašos apstākļos, tāpēc viņai ir vārds, lielākoties personām vārda nav) -> ja iespējams/nepieciešams, procesa gaitā tiek pamainīti modeļi
Paralēli tādā ziņā, ka tie visi eksistē vienlaicīgi, maina stāvokļus/ lomas, okej. Nevis variants, kad viena personība totāli forever izbeidzas un tās vietā nāk cita.
Neah :) Sliktākais, kas man ir bijis, ir viegla amnēzija, t.i., divas paralēlas dzīves, kuras viena par otras eksistenci praktiski neko nezina, bet tas bija riktīgi sen un vairs nav taisnība. Bet nē, darba modeļus es parasti ārā nemetu un rejūzoju pēc nepieciešamības ;)
Mjā, mani droši vien kaitinātu situācija, kad manā galvā kaut kas ir, zinu ka tas tur ir un es tam netieku klāt. Līdzīgu iemeslu dēļ man ne uz vienas aparatūras nav ražotāja plombu un sealu, sūds par garantijām, es toties zinu, kas tur ir iekšā :D
Man atkal ir otrādi, man patīk, ja ir kaut kādi dažādi modeļi, kas uz situācijām var reaģēt radikāli atšķirīgi. Dzīve kļūst dafiga interesantāka (un droši vien cilvēkiem, kam es esmu svarīga, dzīve arī kļūst.... ēēēēē.... interesantāka)
Dažādi ir interesanti, par to nav šaubu, vienīgi virsmodelim ( manam, t.i. man) ir tieksme visus tos dažādos zināt. Protams, tā var pazust zināmi pārsteiguma momenti.
(es gan nezinu, ko tu domāji ar "virsmodeli", nu tb man ir nosacīti "dominantā" personība, kas cenšas nodiriģēt pārējās un taisa vārtiņus vaļā/ciet, kā arī pastāvīgi bīda savus ētikas kodeksus, darbības shēmas un "ok, zaķīt, šis ir brīdis, kad tu sāc iet pie psihoterapeita", beeeeeeet man viņa ne pārāk patīk un es ceru, ka tas nav mans trū es, kas uzliek citu cilvēku maskas)
Jā, šķiet virsmodelis = dominantā personība. Nodrošina kontinuitāti.
well, I don't like that creepy calculating bitch. |
|
|