Bet vispār totāli laikā secīgi, kā tad tas vispār ir iespējams paralēli?

Nu tb ir situācija -> dominante (N.) izdara aprēķinus, novērtē iekšējos resursus un pārējo iespējamās reakcijas, un palaiž pļavā vienu vai otru es-personu -> viena vai otra es-persona izpilda savu lomu, lielākā daļa no es-personām ir kontrolējamas (L. ir īpaša ar to, ka nav kontrolējama un attiecīgi tiek palaista vaļā īpašos apstākļos, tāpēc viņai ir vārds, lielākoties personām vārda nav) -> ja iespējams/nepieciešams, procesa gaitā tiek pamainīti modeļi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paralēli tādā ziņā, ka tie visi eksistē vienlaicīgi, maina stāvokļus/ lomas, okej. Nevis variants, kad viena personība totāli forever izbeidzas un tās vietā nāk cita.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neah :) Sliktākais, kas man ir bijis, ir viegla amnēzija, t.i., divas paralēlas dzīves, kuras viena par otras eksistenci praktiski neko nezina, bet tas bija riktīgi sen un vairs nav taisnība. Bet nē, darba modeļus es parasti ārā nemetu un rejūzoju pēc nepieciešamības ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mjā, mani droši vien kaitinātu situācija, kad manā galvā kaut kas ir, zinu ka tas tur ir un es tam netieku klāt. Līdzīgu iemeslu dēļ man ne uz vienas aparatūras nav ražotāja plombu un sealu, sūds par garantijām, es toties zinu, kas tur ir iekšā :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man atkal ir otrādi, man patīk, ja ir kaut kādi dažādi modeļi, kas uz situācijām var reaģēt radikāli atšķirīgi. Dzīve kļūst dafiga interesantāka (un droši vien cilvēkiem, kam es esmu svarīga, dzīve arī kļūst.... ēēēēē.... interesantāka)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Dažādi ir interesanti, par to nav šaubu, vienīgi virsmodelim ( manam, t.i. man) ir tieksme visus tos dažādos zināt. Protams, tā var pazust zināmi pārsteiguma momenti.

(Reply to this) (Parent)