...mūsu vienkāršajā tautā ne vienu vien slepkavību izdara aiz visai pārsteidzošiem iemesliem. Sastopams, piemēram, un pat diezgan bieži šāds slepkavas tips. Cilvēks dzīvo klusi un godīgi. Liktenis grūts - viņš to pacieš. Pieņemsim, viņš ir zemnieks, dzimtcilvēks, pilsētnieks, zaldāts. Pēķšni tāds eksplodē, neiztur un triec savam ienaidniekam un apspiedējam nazi krūtīs. Un tad arī sākas neparastais: uz laiku cilvēks it kā izlec no enģēm. Pirmo viņš nogalinājis apspiedēju, ienaidnieku. Tas ir noziegums, kaut arī saprotams, te bijis savs cēlonis. Bet pēc tam viņš jau slepkavo ne tikai ienaidniekus, bet kuru katru, kas gadās ceļā, slepkavo rpeika pēc, par rupju vārdu, par skatienu...Cilvēks it kā apreibst, rīkojas kā pa murgiem. it kā, pārlēcis pāri aizliegtajai robežai, jau sāk priecāties par to, ka nu vairs nekas nav svēts, it kā viņu kāds kūdītu lēkt pāri visiem likumiem un ierobežojumiem un izbaudīt visizlaidīgāko un ne ar ko neiegrožoto brīvību, izbaudīt to sajūtu, kad sirds dreb šausmās pašam par sevi, jo nevar būt, ka vainīgais šadas šausmas nejustu. Turklāt viņš zina, ka gaidāms briezmīgs sods. Līdzīga sajūta var būt cilvēkam, kuru no augsta torņa vilina bezdibenis, kas zem kājām, - tā vien gribētos beidzot mesties ar galvu lejup pēc iespējas drīzāk, lai visam būtu beigas!

("Piezīmes no Mirušo nama" 454.lpp.)

Vai vēl grūtāku likteni nav jāpacieš tam, kas gribēdams nespēj iegrūst dunci sev vai savam tuvākajam mugurā, bet par to sapņo murgpilnos nomoda vakaros vai rītos?! Tāds cilvēks pat labākā gadījumā sev pirkstiņā nemācēs iegriezt tā, lai nenoģībtu no savām asinīm, bet kā par spīti viņš atradīsies pastāvīgā neizskaidrojamā karā ar savām vēlmēm iegriezt, dziļāk, dziļāk, noģībt no sava ļaunuma bezgalīgo robežu apzināšanas. Un tā ar vien, viņš lūgs Dievu un piesauks to, bet tik un tā kāros, ne pēc ienaidnieka, ne pēc mērķa, jo tā ir kā slimība - mērķis var būt viss un cēlonis var būt saulē pārkarsusī galva. Grēka plūdi viņu smacēs, viņam visu laiku liksies, ka viņš ir slepkava, ka viņš jau ir noslepkavojis, iezagsies ļaunas priekšnojautas un izbrīns: "kāpēc es vēl neesmu cietumā? es esmu nogalinājis, un man vienalga, ko jūs sakat, tik un tā apcietiniet mani, jo es loloju slepkavību kā čūskulēnus, manī ir neaprakstāms ļaunums."
Tāds taču ir nedziedināms cilvēks, no sabiedrības izslēdzams cilvēks. Kamī un Hesse ar šiem cilvēkiem izdarījušies pārāk vieglprātīgi, pa savam prātam, ja tā var teikt. protams, viņi pieprieda šādam cilvēkam nāvi - garīgu vai fizisku - tam nav nozīmes, bet arī ignorēja šī cilvēka-slepkavnieka pārgalvības iemeslu - tīksmību par savu ļaunumu. Līdz slepkavības brīdim tīskmināšanās bija nekas vairāk kā gozēšanās ļauno domu paēnā, bet slepkavības brīdī tā jau bija tīksmināšanās par slepkavību. abi autori saviem varoņiem neliedza tīskmināties arī tālāk, un vēl vairāk - noliedza asaras un atziņu, kas padarītu slepkavu ceļošanu nākamajā pasaulē karmiski labāku, un ļava viņiem pazust bezjēgizplatījumā.