...mūsu vienkāršajā tautā ne vienu vien slepkavību izdara aiz visai pārsteidzošiem iemesliem. Sastopams, piemēram, un pat diezgan bieži šāds slepkavas tips. Cilvēks dzīvo klusi un godīgi. Liktenis grūts - viņš to pacieš. Pieņemsim, viņš ir zemnieks, dzimtcilvēks, pilsētnieks, zaldāts. Pēķšni tāds eksplodē, neiztur un triec savam ienaidniekam un apspiedējam nazi krūtīs. Un tad arī sākas neparastais: uz laiku cilvēks it kā izlec no enģēm. Pirmo viņš nogalinājis apspiedēju, ienaidnieku. Tas ir noziegums, kaut arī saprotams, te bijis savs cēlonis. Bet pēc tam viņš jau slepkavo ne tikai ienaidniekus, bet kuru katru, kas gadās ceļā, slepkavo rpeika pēc, par rupju vārdu, par skatienu...Cilvēks it kā apreibst, rīkojas kā pa murgiem. it kā, pārlēcis pāri aizliegtajai robežai, jau sāk priecāties par to, ka nu vairs nekas nav svēts, it kā viņu kāds kūdītu lēkt pāri visiem likumiem un ierobežojumiem un izbaudīt visizlaidīgāko un ne ar ko neiegrožoto brīvību, izbaudīt to sajūtu, kad sirds dreb šausmās pašam par sevi, jo nevar būt, ka vainīgais šadas šausmas nejustu. Turklāt viņš zina, ka gaidāms briezmīgs sods. Līdzīga sajūta var būt cilvēkam, kuru no augsta torņa vilina bezdibenis, kas zem kājām, - tā vien gribētos beidzot mesties ar galvu lejup pēc iespējas drīzāk, lai visam būtu beigas!

("Piezīmes no Mirušo nama" 454.lpp.)