Vai vēl grūtāku likteni nav jāpacieš tam, kas gribēdams nespēj iegrūst dunci sev vai savam tuvākajam mugurā, bet par to sapņo murgpilnos nomoda vakaros vai rītos?! Tāds cilvēks pat labākā gadījumā sev pirkstiņā nemācēs iegriezt tā, lai nenoģībtu no savām asinīm, bet kā par spīti viņš atradīsies pastāvīgā neizskaidrojamā karā ar savām vēlmēm iegriezt, dziļāk, dziļāk, noģībt no sava ļaunuma bezgalīgo robežu apzināšanas. Un tā ar vien, viņš lūgs Dievu un piesauks to, bet tik un tā kāros, ne pēc ienaidnieka, ne pēc mērķa, jo tā ir kā slimība - mērķis var būt viss un cēlonis var būt saulē pārkarsusī galva. Grēka plūdi viņu smacēs, viņam visu laiku liksies, ka viņš ir slepkava, ka viņš jau ir noslepkavojis, iezagsies ļaunas priekšnojautas un izbrīns: "kāpēc es vēl neesmu cietumā? es esmu nogalinājis, un man vienalga, ko jūs sakat, tik un tā apcietiniet mani, jo es loloju slepkavību kā čūskulēnus, manī ir neaprakstāms ļaunums."
Tāds taču ir nedziedināms cilvēks, no sabiedrības izslēdzams cilvēks. Kamī un Hesse ar šiem cilvēkiem izdarījušies pārāk vieglprātīgi, pa savam prātam, ja tā var teikt. protams, viņi pieprieda šādam cilvēkam nāvi - garīgu vai fizisku - tam nav nozīmes, bet arī ignorēja šī cilvēka-slepkavnieka pārgalvības iemeslu - tīksmību par savu ļaunumu. Līdz slepkavības brīdim tīskmināšanās bija nekas vairāk kā gozēšanās ļauno domu paēnā, bet slepkavības brīdī tā jau bija tīksmināšanās par slepkavību. abi autori saviem varoņiem neliedza tīskmināties arī tālāk, un vēl vairāk - noliedza asaras un atziņu, kas padarītu slepkavu ceļošanu nākamajā pasaulē karmiski labāku, un ļava viņiem pazust bezjēgizplatījumā.