Viegls nepanesamības smārds spraucās pa visām varītēm elpu vados un asinsritē. Žagas ar puņķiem un notraipīta sirds iedvesma pratināja un aprija, pratināja un pievīla. Nebija gala un nepietika varas gribas, lai darītu kaut ko. Kaut vai izvemt uz āru, izlemt neesošās aklās zarnas un zobu sāpju vietā, kam nebija jēgas un varbūt pat pamata. Bet sāpes bija un izdzertā arī gana, bet vai kāds skaitīja, cik kausi, vai nepabeigtas domas izlija uz piespēlēto kolīziju galda, kamēr mājas kaķi savas mūža rotaļas uz dziestošās dzīves rēķina izspēlēja. Par ko bija skumt un par ko priecāties – par neizspēlētām partijām un zaudētām ilūzijām?

Reizi šādu domu mākts es GĀJU pāri kādas nomaļas pilsēteles tiltam. Retoriski izsakoties, es biju nonācis visai smagā bezizejas situācijā. Bija noiets jau gandrīz viss tilta garums, bet es joprojām turpināju sūkāt savu lūpu maigajos apskāvienos ievietoto cigareti. Tikai tagad beidzamajās tilta gaitās es paspēju atminēties arī par savu austinu instrumentu, kas trallināja kādu saldsērīgu meldiju un dzina mani vēl dziļākā bezsamaņā. Es pieķēru sevi vienreiz un otrreiz, kad beidzot biju spējis aizdegt savu saldi ruugto cigaretes galu.
Bet ne par to ir runa šajaas saldsērīgajās rindās, bet par to, kaa es biju centies sbīdīt nopietnas lietas.


Pirms trepju uzbrauktuves šķērsošanas man pa kaajaam gadījās sastapt kaadas divas noapaļojušās būtnes. Meitenes pēc paskata. Viņām rokas stiepiena attālumā jeb pa rokai atradās kaads slinks dzerekliitis. Kaapeec slinks? – taapeec, ka manī radās nojausma, ka viņas nav nopietnas metējas. Pirms tam jau šķērsojot kādu citu trepju pārbrauktuvi biju sastapies ar kādām lepnas iedzeršanas sekām, kas lieki teikt, nebija no taam prieceejosaakaam. Vinas uzrunāju es peec nelielas samisntinaašanaas pauzes un bildu: - vai jūs pavest? Vai, es atvainojos, gribēju teikt, vai jūs nepavadiit uz majaam? Bet vinas jaunavas vai madāmas, bet īstenībā visādas zem segvārdiem paslēpušās Aspazijas un Simonas de Bovuāras svesaadi slinki novīpsnāja, it kaa teikdamas, mēs pie tādiem pakliideniem esam stipri norūdītas. Bet rutīnas pēc, izvēle tavā ziņā. Un tad, es, šis nejaukais paklīdenis, bildu kādu citu nozīmīgu frāzi: man ir liidzi LABIRINTS! Vai juus zinaat, kas ir LABIRINTS? Visa Berlīne, visa Vācija, visi 82 miljoni zina, kas ir LABIRINTS?! Es gribētu ar jums to paspēlēt!
Bet viņas vientieses pēc dabas būdamas neko launu nenojausdamas, speeji atcirta: kas tu iedomājies, ka mums patiik paspēlēt?!
Nee, taču – es zibenīgi atcirtu, - es teicu, kas es gribu ar jums paspēlēt šo spēli, tā lai jautri gan man, gan jums. Ar abpusējām sekām.

Diemžēl viņas nebija pareizi uztvērušas mesidža galveno būtību. Viņas nesaprata, ka es neesmu nekāds apkaartklaiņojošais jezuīts vai mormonis un es neslēpju aiz mēteļa pārakmeņojušos To. Viss mans prieks bija tik priecīgs, ka ļaunākā gadījumā es no sevis spēju iedomāties, ka es esmu Asīzes Francisks, bet labākā gadījumā es biju vienkārš garaāmgājējs.
Vienvārdsakot nekādas nākotnes man ar šīm daiļavām nebija. Un tad es padomāju, kāpēc vienmēr tik grūti uzsākt dialogu. Kāpēc visi runā un zīmējās ar to, ka māk pateikt vārdu 'dialogs'- iespējams tas tāpēc, ka viņiem visiem LABIRINTS ir pārāk liels izaicinājums. Viņi vienkārši nepeikrīt pamainīt savu taisnvirziena domāšanu.

Paturpinot rakstu sēriju par a la existenciālisms un zinot, ka katram otrajam salmu cepures un dredu iipašniekam šis vārds ir tik tuvs kā domas par pagājušo Vudstokas spozmi un Kobeina mistisko nāvi savos vēmekļos, man kā par spīti gribas parunāt par kaut ko tik sīku eksistenciālu kā piemēram viena diena sliekas dzīvē, bet diemžēl es neko bioloģijas stundās par tām neesmu uzzinājis, lai pat Sartram un Kamii nebuutu ko piebilst, lai viņi nemostos no savas kapu kopiņas laukā un nesāktu strīdēties savā starpā: es jau to teicu! es esmu pirmais un peedeejais starp eksistenciaaļiem!,ka es runāšu vienkārši par eksistences verdzību. (nudien, nudien, man sanaaca a la N.N!!)
Ziniet, sodien man ar dažiem draugiem un nedraugiem panesās runas par dzīvību un tā vērtību. Es pieminēju atgadījumu ar manas mājas kaķīti, kurā mēs pateicoties vet.ārst. centībai iegrūdām veselu kapitālu, un kurš galu galā tika pārvērsts ne mazāk , ne vairāk putojošās siekalās. Acīmredzot es biju aizmirsis pabrīdināt savu med. mās., ka mūsu kaķītim ir tādu un tādu zāļu nepanesamība. Bet vai tad es to zināju?! Varbūt, ja mēs būtu izmēģinājuši uz kaķīti visas zālītes, tad gan jau atrastos kādas riktīgās, bet diemžēl mums tas nebija pa maciņa biezumam un tā nu mēs nolēmām kaķīti lēnai nāvei. Beigās viņš tomēr pieņēmās prātā un saprata, ka ēdiens nav viņa ienaidnieks. varu ar prieku ziņot, ka šis pats aprakstītais kaķītis turpina veiksmīgi pildīt visus kaķa pienākumus. Bet nu tas tā, galvenais, ka kaķītim vēl atlikušas kādas 8 vai 6, bet varbūt 5 dzīvības. Tā kā es par to dikti priecājos.
Nu jā, nu un tas 'nedraugs' mums izstāstīja savu storiju, no šī pašas sērijas, tikai vēl letālāku - kaķītim vajadzēja šprici dipī, bet māsiņa maigi sakot ar to šprici viņam to dipi noglaudīja un aišāva visu mērci zem ādas. Tā nu kāķitis dzīvojās, bet viņa zemādas iekaisums aug augumā un smirdoņā. kaķītī atkal iegāza kapitāliņu, bet nu šoreiz tāpēc, ka med. mās. bija iedomājusies, ka zina, ko dara. Beigās mūsu nedraugs sprieda, ka izdevīgāk jau būtu sanācis kaķīti apdullināt.
APAKŠNODAĻA: MORĀLE
Redz pie kā ir nonākusi mūsu dzīvnieku mīlestība! viens tāds kaķītis nebrīvē, tas ir mājas kaķis, izbauda tos pašus labumus, pret kuriem protestē visi zaļie un lolas bridžitas, un tāpēc, ka viņus ārstē par tādu milzu kapitāliņu viņus arī mīl vairāk nekā tos kaķīsus, kuriem brīvībā nekait nekādas ausu ērcītes, kuriem jāpārtiek no pommes frites pārpalikumiem un zivju asakām. Nu bet, ne velti uz Zoodaarza kraatiņiem ir uzraksti: nebarot! Necienāt ar cepumiem! kas tiem cilvēkiem tas par misionārismu, labāk būtu priecājušie, ka paši ir izglābti, bet nē, viņi vēl atpērkas!

Viss ved uz iznīcību, viss ved uz iznīcību, mīlīši - tā teica omīte.