Viegls nepanesamības smārds spraucās pa visām varītēm elpu vados un asinsritē. Žagas ar puņķiem un notraipīta sirds iedvesma pratināja un aprija, pratināja un pievīla. Nebija gala un nepietika varas gribas, lai darītu kaut ko. Kaut vai izvemt uz āru, izlemt neesošās aklās zarnas un zobu sāpju vietā, kam nebija jēgas un varbūt pat pamata. Bet sāpes bija un izdzertā arī gana, bet vai kāds skaitīja, cik kausi, vai nepabeigtas domas izlija uz piespēlēto kolīziju galda, kamēr mājas kaķi savas mūža rotaļas uz dziestošās dzīves rēķina izspēlēja. Par ko bija skumt un par ko priecāties – par neizspēlētām partijām un zaudētām ilūzijām?

Reizi šādu domu mākts es GĀJU pāri kādas nomaļas pilsēteles tiltam. Retoriski izsakoties, es biju nonācis visai smagā bezizejas situācijā. Bija noiets jau gandrīz viss tilta garums, bet es joprojām turpināju sūkāt savu lūpu maigajos apskāvienos ievietoto cigareti. Tikai tagad beidzamajās tilta gaitās es paspēju atminēties arī par savu austinu instrumentu, kas trallināja kādu saldsērīgu meldiju un dzina mani vēl dziļākā bezsamaņā. Es pieķēru sevi vienreiz un otrreiz, kad beidzot biju spējis aizdegt savu saldi ruugto cigaretes galu.
Bet ne par to ir runa šajaas saldsērīgajās rindās, bet par to, kaa es biju centies sbīdīt nopietnas lietas.


Pirms trepju uzbrauktuves šķērsošanas man pa kaajaam gadījās sastapt kaadas divas noapaļojušās būtnes. Meitenes pēc paskata. Viņām rokas stiepiena attālumā jeb pa rokai atradās kaads slinks dzerekliitis. Kaapeec slinks? – taapeec, ka manī radās nojausma, ka viņas nav nopietnas metējas. Pirms tam jau šķērsojot kādu citu trepju pārbrauktuvi biju sastapies ar kādām lepnas iedzeršanas sekām, kas lieki teikt, nebija no taam prieceejosaakaam. Vinas uzrunāju es peec nelielas samisntinaašanaas pauzes un bildu: - vai jūs pavest? Vai, es atvainojos, gribēju teikt, vai jūs nepavadiit uz majaam? Bet vinas jaunavas vai madāmas, bet īstenībā visādas zem segvārdiem paslēpušās Aspazijas un Simonas de Bovuāras svesaadi slinki novīpsnāja, it kaa teikdamas, mēs pie tādiem pakliideniem esam stipri norūdītas. Bet rutīnas pēc, izvēle tavā ziņā. Un tad, es, šis nejaukais paklīdenis, bildu kādu citu nozīmīgu frāzi: man ir liidzi LABIRINTS! Vai juus zinaat, kas ir LABIRINTS? Visa Berlīne, visa Vācija, visi 82 miljoni zina, kas ir LABIRINTS?! Es gribētu ar jums to paspēlēt!
Bet viņas vientieses pēc dabas būdamas neko launu nenojausdamas, speeji atcirta: kas tu iedomājies, ka mums patiik paspēlēt?!
Nee, taču – es zibenīgi atcirtu, - es teicu, kas es gribu ar jums paspēlēt šo spēli, tā lai jautri gan man, gan jums. Ar abpusējām sekām.

Diemžēl viņas nebija pareizi uztvērušas mesidža galveno būtību. Viņas nesaprata, ka es neesmu nekāds apkaartklaiņojošais jezuīts vai mormonis un es neslēpju aiz mēteļa pārakmeņojušos To. Viss mans prieks bija tik priecīgs, ka ļaunākā gadījumā es no sevis spēju iedomāties, ka es esmu Asīzes Francisks, bet labākā gadījumā es biju vienkārš garaāmgājējs.
Vienvārdsakot nekādas nākotnes man ar šīm daiļavām nebija. Un tad es padomāju, kāpēc vienmēr tik grūti uzsākt dialogu. Kāpēc visi runā un zīmējās ar to, ka māk pateikt vārdu 'dialogs'- iespējams tas tāpēc, ka viņiem visiem LABIRINTS ir pārāk liels izaicinājums. Viņi vienkārši nepeikrīt pamainīt savu taisnvirziena domāšanu.