Ir gandriiz pusvienpadsmit vakarā, bet varbuut dienaa. (Ja gribi uzzinaat, cik iisti ir, aizej paluukojies debesiis un pieskaries suunaam uz kokiem. Dabuusi zinaat vairaak, nekaa tev priekšā pateiks visa tava apziņa un neapziniigaa apziņa.) Vaardu sakot gribu teikt, ka pašreiz ir gruuti noorienteeties un savaakties uz lieliem darbiem un domaam. Pat vismazaakais nieks, ko es vareetu uzņeties veikt savas sirdsapziņas labaa ir nejeedzīgi aptumšots, pat tik taalu, ka man pašam par briinumu, sev jaavaicaa, ko es te tagad maanu, man nav vajadziiga nekaada āarsta paliidziiba, es vienkaarši esmu darbaholiķiem un paareejiem melu dienestiem rada. (Viņi visi izliekas briivdienaas un sveetku dienaas straadaajam, jo tā ir partija, kas pielikusi roku viņu kaunam traipam)
(Neklausieties tajaa visaa, aiz gļēvuma un praata tukšuma es lieku teikumu aiz teikuma iekavaas, jo kuram gan patiik klausiities bezdibeniigajos praatuļojumos? )es gribeeju teikt, ka garlaiciigumu laikam saak nomaakt cita slimiiba - skumjas. Skumjas kaa zaales pret aciimneredzamiem ienaidniekiem, vai atkal ikdienišķa profesija kaa piemeeram profesija - reportieris? - laiku pa laikam buut uz skumjaa viļņa un tad atkal uz prieciigaa? Ziniet, man tiešām nevajag no sevis tik daudz prasiit. Visi jau labu laiku guļ, bet es tikai 4 aizgaaju guleet. Un es joprojaam nesaprotu, kas šodien pa dienu, kaapeec es skumstu un kaapeec es skatos Arābijas naktiis...
Ar labu nakti, mani mīļie, man vajadzeeja izveeleeties citas debesis, Pazoliini bez Tevis tomeer ir paaraak skaists.