Maybe*

Esmu izveidojusi kaut kādu mistiski idillisku dzīvi šobrīd, un negribas tur nevienu laist iekšā. Bāc.

Un tagad saspiežam dūrītes kopā un ceram, ka Ušakovu beidzot gāzīs. 8:35 no rīta šī ir labākā iespējamā ziņa.

Taisnība jau vien ir, kardioloģijas pakalpojumi nevar noteikt to, kas notiek ar sirdi..un ne jau par medicinu runājot. pirmo reizi manā mūžā ir brīdis, kad fizioloģijā atspoguļojas mentālais.

šodien, skatoties bildes, atcerējos, ka pirms vairāk kā 8 gadiem bija mans pirmais placebo koncerts, kad tētis mani turēja uz pleciem, lai es kaut ko redzētu. tad commercial for levi laikā es biju vienā skatuves līmenī ar Braienu un, tā kā tā bija mana mīļākā dziesma, es izkusu jau tad. tagad mainījies ir aptuveni nekas. tikai es esmu par pāris cm garāka un mani neviens vairs netur uz pleciem. šis bija mans gada koncerts. un ja godīgi, tad arī ilgāka laika. jāa..
un vispār, es braucu uz itāliju. čau.

ir cilvēki, kurus mēs vienkārši atrodam. pat nemeklējot. bet ir cilvēki, kurus var meklēt, ejot līdz pasaules malai, un es ticu, ka tāda ir, bet neatrast. Es zinu, ka viss šajā dzīvē notiek pēc plāna, tikai es nevaru saprast, vai tas manas dzīves plāns nav kaut kur nomaldījies un vai ir īstajās rokās.

Dažreiz ir tā, ka, no rīta pamostoties, es vienkārši zinu, kas būs mana šī rīta sirds dziesma. un šis rīts nebija izņēmums - moby - dream about me.
Un tālāk runājot, man ir jābeidz skatīties seriāli. Tie manus sapņus pārvērš reālā nereālismā, kura dēļ es vakarnakt atkal noraudāju miegā visu nakti un pamodos, mirkstot vieglās asarās. es zinu, ka patiesībā jau runa noteikti nav par grejas anatomiju un tās personāžiem, bet kaut kas tajā visā bija tik reāls, ka es nevaru, NEVARU atgūties. Murgs kaut kāds.
Ps. Pirms 2 gadiem Martas dz.d. arī bija mans pirmais sniegs. Nu tad - uz tiem 2 gadiem.

Es ellīgi gribu uz Kamdenu. Tur vismaz nekrīt viltus meteori, nebrauc degoši autobusi un ar tiltiem arī viss ir kārtībā.
Man ir tagad tāds atskaites punkts sev - es daļēji saņēmos un lepojos ar to. Ārā ir tāaads mēness tagad. Man visu laiku ir nenormāls domu lidojums, bet es nezinu, kā lai to labāk noformulē.

we are all in the same gutter, but just some of us are looking at the stars. [seems like I had looked up]

Mēs ar Mārci esam bēdu brāļi. abi jau smejamies viens par otra nebūšanām. tas kaut kā ļoti palīdz, ka ir plecs, uz kura var ne tikai atbalstīties, bet zināt, ka viņš ir tāds pats kā es.
es šodien lekcijā sēdēju un ļoti tālu atkal aizdomājos. es jau biju to pārstājusi darīt. un kad es biju ar šīm domām par visiem 100% inficējusi savas smadzenes NO JAUNA, tad es atkal vairs nevaru paskatīties ne uz vienu puisi, kā pievilcīgu; redzu tikai trūkumus. uff.

vakar sapnī redzēju Klāvu, šonakt laikam bija kaut kas ar Artūru. viņi joprojām rēgojās man pa acīm (nu bet nejau dzīvē).
Treniņš pie Dimas ir un paliek lielisks, bet smaržas mēdz atsaukt visādas atmiņas. un es pat nesaprotu, kāpēc.
es sāku savu negatīvismu izlikt uz apkārtējiem. man viņus žēl. vienīgais, kas uzliek uz kājām ir barons un viss labais, kas palicis dzirnās. jo skolā nekas mani nesaista pagaidām. hujova. labi, es visu noriju, jau atkal, un eju tālāk. nav laika sēdēt un raudāt.

is world that we live in
I feel myself get tired.

 

nesen es atbildēju pati sev uz visstulbāko jautājumu:

-kur ir visi smukie, lieliskie, perfektie puiši?

-pie citām meitenēm.

šorīt man pohuj, bet ne vakar, ne rīt tā vairs nebūs un nebija. man vajag aizbraukt prom. vienai. uz Londonu, tikai un vienīgi.

un te nu viņš pēkšņi atsūta pavisam nevainīgu sms. man pat bail iedomāties, kas notiks, kad satiksimies.

 

( ps. )