Mēs ar Mārci esam bēdu brāļi. abi jau smejamies viens par otra nebūšanām. tas kaut kā ļoti palīdz, ka ir plecs, uz kura var ne tikai atbalstīties, bet zināt, ka viņš ir tāds pats kā es. es šodien lekcijā sēdēju un ļoti tālu atkal aizdomājos. es jau biju to pārstājusi darīt. un kad es biju ar šīm domām par visiem 100% inficējusi savas smadzenes NO JAUNA, tad es atkal vairs nevaru paskatīties ne uz vienu puisi, kā pievilcīgu; redzu tikai trūkumus. uff.
|
|||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |