|
|
Tuesday, October 22nd, 2013
| |
8:10 pm - Paranoiska zoss
|
Šodien atkal sareiba galva (zems hemoglobīna līmenis jau ento gadu un principā nav nekāds lielais retums vai pārsteigums šobrīd ņemot vērā, ka nekādi nevaru atcerēties kad pēdējo reizi vispār uzturā lietoju gaļu) un lasot muļķīgu grāmatu vilcienā, kuru īstenībā jau zinu, uznāca panika par iespēju, ka ja nu esmu stāvoklī un tamlīdzīgām muļķībām. Muļķības tāpēc, ka esmu uz tabletēm un ir bijis tikai viens bīstams mirklis, kurš teorētiski būtu bīstams arī tikai, ja nebūtu bijusi uz tām. Nekad īsti neizpratu meitenes, kas par šo satraucās, pat kad bija izsargājušās un skrēja uz aptieku, lai pēc iespējas ātrāk dabūtu sev testu un pārbaudītos, it kā tam cik ātri veic pārbaudi vairs būtu jēga (domāju, kad cilvēks nevar pagaidīt pat tik daudz lai aizietu uz mājām bet ieskrien jau veikala tualetē nevis, kad vilcinās nedēļām), ja kaut kas būtu noticis, un te pēkšņi pašai ienāca prātā ko es darītu, ja kas tāds notiktu ar mani, it kā esmu domājusi, bet tās domas bija teorijā, vilcienā sēžot iedomājos to kā reālu varbūtību un sajūtas bija tiešām neizsakāmi drausmīgas. Uz tabletēm esmu tikai otro ciklu, un bijusi tikai viena tā sauktā pauze, bet nu to kas bija tajā laikā nu nekādi nevar nosaukt par mēnešreizēm, ja zini kādām tev tām ir jābūt. Sāka nākt prātā gadījumi, kad meitenes ilgāku laiku nezin, ka ir stāvoklī, parasti tas notiek, jo turpinās mēnešreizes, vai vismaz smērējumi ko parasti notur kā mēnešreizes pirmajos mēnešos, un procents jau ar nav tik maziņš kā gribētos, cik atceros apmēŗam 10% sieviešu pirmajos mēnešos vēl turpinoties asiņošana, pat ja citā intensitātē tomēr kļūdas šajā gadījumā viegli saprotamas. Galvenais, ka tiku brīdināta, ka būs savādākas, zinu ka šīs nav mēnešreizes parastajā izpratnē un visticamāk normāli, ka tikai 2-3 dienas, parasto 6 vietā un arī, ka pavisam vājas. Tomēŗ, bailes iekšā sēž un sadzenot sevi panikā aizskrēju uz aptieku, zināju, ka visticamāk būs ciet (kā arī bija) un jēgas pa taisno skriet pie pirmā stresa arī nav, tomēr kaut kādu nomierinājumu vajag. Rīt, kad būšu rīgā nopirkšu, un vēlāk aiziešu arī pie ārsta vēlreiz katram gadījumam, zinu, ka viss ir kārtībā, bet vairāk arī tablešu laikā, nekā šāda nekad nebūs, tās vispār sākotnēji bija paredzēts kā noslēpums priekš manis pašas, bet, protams, pļāpu taša, izmuldējos un vajadzēja pamēģināt. Taču šobrīd man nav īsti pastāvīgas dzīvesvietas, nav pastāvīga darba, jo šeit līgums beidzas janvārī, un šobrīd uztraucos kā būs tālāk un arī vecāku no kuriem gaidīt kaut minimālu atbalstu īsti nav. Arī nekādas ilgtermiņa saistības negribu, sliktākajā gadījumā samelošu, ka pārtraucu lietot dažādu blakusiedarbību dēļ un šoreiz tiešām atstāšu kā noslēpumu, jo tās ir un paliek tikai kā papildus nodrošinājums, no lietas no kuras man ir no visa visvairāk bail un tiešām spētu sabojāt manu dzīvi pilnībā.
Un priecgāka ziņa, rīt no rīta intervija, kaut nu būtu labi, tik ļoti gribētos beidzot vienu patstāvīgu vietu vismaz uz pāris gadiem. Citu cilvēku dekrēta laiks tomēŗ paiet stipri par ātru, bet kā studentam bija jau labi un netālu no skolas un laba pieredze, noteikti labāki nekā veikali, tā ka paveicās un esmu pateicīga, bet gribu nākamo soli.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, October 20th, 2013
| |
8:47 pm
|
Jauki, sava stulbuma dēļ rīt jau 6.20 vajadzēs būt vilcienā, parasti ap to laiku tikai ceļos, bah, bet ok pati vainīga.
Dažkārt domāju, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis briesmīgs cilvēks. Un dažkārt pietrūkst laika, kad viss šķita tik vienkārši un saprotami, kad dzīve likās taisna trajektorija un viss bija tikai balts un melns. Toreiz, ja kāds būtu parādījis mani šobrīd, nekad nebūtu ticējusi, jo tā nekad nebūtu es, teiktu mana iedomība un pašapmierinātība. Šobrīd varu tiešām teikt ka nezinu vairāk nekā, dažkārt liekas ir tik daudz ceļu, kurus varētu iet, bet beigās nespēju izvēlēties pat vienu. Doks, bija atkal parādījies, es kā parasti uzvedos kā muļķe, bet šoreiz labi zinu, ka tāpat jau atkal pazudīs (būtībā jau ir pazudis) ne vārda nesakot, sākumā bija doma ka varētu mēģināt būt draugi un tiešām no sirds to vēlētos, bet pēc šīs nedēļas sapratu, ka tam arī nav nekādas jēgas, tā pat beigās tikai tikšu sāpināta un šobrīd labāk tik pašai ar sevi un savu dzīvi galā, jo pa īstam paļauties uz viņu tāpat nekad nevarēs. Jāatzīst, ka ar Kaspo arī rozā brilles ir beidzot nost, tagad gan tur ir tik daudz nekārtības un atkal pati jau pa lielai daļai vainīga, nezinu vai kādreiz spēšu satīrīt pati savu nekārtību. Bet neatkarīgi no tā kas būs tur, Doku labāk, atstāt mierā,es varu godīgi teikt, ka tiešām mēģināju, un pēc šīs nedēļas jūtos tikai nogurusi, negribu tēlot pieauguša cilvēka mammu, ja viņam pa lielai daļai ir vienalga, tad lai pazūd pavisam, jo atkal izdzīvot vasaru šonedēļ, tomēr nebija tik patīkami, un savas beigas es arī tomēr pa lielai daļai dabūju.
current mood:  tired
current music: Marina and The Diamonds E.V.O.L & MISS Y
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, October 12th, 2013
| |
9:28 am - beigas
|
|
Nu ko dabūju to ko tik ļoti biju vēlējusies, beigas vienmēŗ jau nedaudz skumjas, bet domāju šis bija vajadzīgs. Protams, viņš tā pa īstam neatzina, ka šis būtu viss, kas varbūt nedaudz pabojāja romantisko noskaņu, tomēr arī pati iekšēji negribēju līdz galam atzīt ka pēdējā reize, pat ja ar prātu to zināju un taisnība jau diemžēl man bija. Tagad atkal klusums, bet tas vairs tik ļoti nesāpina, dīvaini iekšā pēdējā laikā sēž vienaldzība pret visu un visiem, arī pret sevi, gribas atpūsties, nedaudz pazust, kā mēdzu darīt brīžiem, bet grūti, kad saista atbildība attiecībā uz citiem cilvēkiem, un ne rūpes, vienkārši atbildība un domas par to ka ilgtermiņā sabiedrisks nosodījums grūti paciešams.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, September 29th, 2013
| |
8:37 pm - miers
|
|
jūtos nedaudz vainīga (bet tikai kripatiņu), par to cik priecīga esmu, ka Kaspo nebrauc pie manis šodien. Beidzot miers, kopš ceturtdienas pavadīju laiku pie vecākiem, jo mājās mainīja logus, un palikt šeit īsti nevarēja, un tas kas bija plānots uz divām dienām tik ļoti, ļoti ievilkās. Un tik šodien beidzot tiku mājās, līdz tam viesistabas dīvāns, kad dabūn iet gulēt tikai kad pēdējais aiztinas un mosties ar pirmo, jo atrodies visas satiksmes vidū, un tā ir pietiekami liela dzīvoklī, kur divi no četriem iedzīvotājiem ir bērni un papildus vēl klaiņo apkārt kaķis, par kura darbībām naktī vēl joprojām īsti nav saprašanas. Piektdien paliku darbā līdz deviņiem vakarā, stulbākais ka nez kāpēc visu dienu sāpēja acis, bet nebija briļļu līdzi, lai izņemtu kontaktlēcu un pašās beigās, tās bija tik apžilbušas, ka braucot mājās nācās likt saulesbrilles, kaut gan jau bija pilnīga tumsa, savādāk mašīnu starmešu dēļ raudāju. Šorīt kad atbraucu vēl visu nācās kārtot un mazgāt, visas grīdas praktiski baltas no apmetuma un visas neaizklātās virsmas, viss aizbīdīts un pārlikts, beidzot jūtos kā mājās, lai gan jāatzīst neatceros, vai maz jebkad manā dzīvošanas šeit laikā, šī vieta būtu bijusi tik kārtīga un tīra, dievs dod saglabāt, un kaut šoziem būtu kaut cik silti, jo radiatori vēl joprojām veci un maz-spējīgi, taču problēma bija logos, guļamistabā taču varēja redzēt pat kā žalūzijas kustējās vējā, beidzot tās stāv mierā un es nedzirdu nedz mašīnas, nedz attālo vilcienu, tik brīnišķīgs klusums. Beidzot dabūju nomazgāties un pārģērbties, palutināju sevi ielienot brīnišķīgā siltā vannā ar zemeņu putām, dzerot vienu no saldajiem bundžu kokteilīšiem ar zemenēm un laimu, lasot gredzenu pavēlnieku (nezinu kamdēļ uznāca vēlme - it kā vēl stāv Kaspo iedotais Lema "Neuzvaramais", kurš ir tiešām interesanti, un ja negribās ņemt cita cilvēka grāmatu bīstamos un mitros apstākļos, tad vēl stāv Krihtona "Timeline", bet gribēju pasaku, un tagad jūtos tik laimīga, pēc vannas vēl paguļot un noskatoties haven sēriju. Njā, man tiešām prieks, kad mīļums piezvanīja, pasakot, ka nebūs, jo viņam jāpalīdz mammai, kā man viņam to ticami paskaidrot, jo pazīstot viņu, tas otrdien ieradīsies starojam vainas apziņā un turpinot atvainoties. Bet šobrīd ir labi, vēl tikai jāizmazgā veļa un jāpastrādā. Darbā vēl tik daudz līgumu palikuši, kurus jāpārtaisa it kā līdz pirmajam oktobrim.....bet esmu jau samierinājusies, ka fiziski tas nav iespējams un strādājot papildus arī mājās, es tāpat esmu izdarījusi visvairāk savā nodaļā, pietam paspējot arī izdarīt visus ikdienas pienākumus. Ja kāds man ko mēģinātu, kaut mēreni pārmest vai izteikt kādu pat nelielu kritiku, šī laikam būtu pirmā reize, kad varētu atbildēt arī pietiekami kategoriski, ja ne rupji, tad pietiekami saprotami izteikt savu viedokli par šo diezgan idiotisko situāciju.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, September 15th, 2013
| |
8:56 pm - Slima
|
Esmu slima, jūtos neizsakāmi draņķīgi šobrīd, bet, protams, pateikt nevar. Nu, ja neskaita briesmīgo klepu. Rīt uz darbu un pēc tam intervija, neko nezinu, bail, neesmu sagatavojusies un esmu nogurusi, veļa mazgājas, cerams izžūs līdz rītam.
Kād biju pavisam maza, mamma ejot prom teica "uzvedies labi" es vienmēr atbildēju "es nevaru būt laba tikai godīga", tad "uzvedies labi" pārtapa par "uzvedies godīgi". Taču tagad arī teikt, ka esmu godīga būtu melots, neesmu nedz laba, nedz godīga. Kas paliek?
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, August 31st, 2013
| |
8:06 pm
|
|
Ar J. izšķīros, pateicu, ka nekas nebūs, visi ir atšūti nu palicis tikai K., visu laiku domāju par doku, bet acīmredzot viņam pilnība par mani nospļauties, nu neko jāmēģina kas jauns redzēs kā nu būs vai ne?
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, August 27th, 2013
| |
11:45 pm - Viss ir labi
|
|
Idiote un zoss, man vienmēr viss ir jābojā. Bļāviens es vienkārši nezinu ko darīt, viņš saka jaukus vārdus un ne tikai arī rīcība tos papildina, taču nevaru iekšā visu laiku sēž "Doks teica to vai šito, un paskat, muļķe, kā beidzās" pilnīgi ne vismazākās cieņas, vienkārši lupata, ko aizmet pēc vairāk kā gada pilnīgi bez emocijām un neviena vārda, vienkārši pazūd, un tas ir un bija sāpīgi, jo mīlēju viņu, vienkārši un patiesi un tas ko saņēmu pretim....idiote, bija tik daudz mājienu, kāpēc klausījos vārdos un ļāvu tiem aizēnot darbus vai pareizāk to trūkumu? Un tomēr es nevaru beigt domāt, ka varbūt vaina ir manī, ka es izdarīju ko nepareizu un nosodāmu, kaut ko kas lika pēkšņi visam pārvērsties.... zinu, tas ir stulbi, apzinos to un nav vajadzības papildus skaidrot, jāatzīst vienu patizlu, bērnišķīgu lietu izdarīju gan, bet tas jau bija pēc tam un nešķiet ka pat nostrādāja, un tādā gadījumā neko viņš pat nezinātu par to. Lai vai kā jātiek vaļā no tās iekšējās vainas apziņas, ka tādu kā mani nevar iemīlēt. Es negribēju neko nopietnu, tiešām ne šādi, tikai vieglu flirtu, pāris izmaksātas pusdienas, lai sajustos nedaudz iekārojama un tiktu galā ar savām ego problēmām pēc doka, ko arī dabūju un biju apmierināta, bet tagad..... es negribu K. pazaudēt, bet paliekot kopā pārņem bailes, ja nu iepazīst labāk, paskatās ar nosodījumu virsū un sejas izteiksmi, kura tik nepārprotami liecina par domām "ir nu gan daune", es nevaru, vnk nevaru. Es brīžiem tik ļoti gribu kliegt, ka esmu mētāta no vienas vietas uz citu kopš sevi atceros, ka bērnudārzā un sākumskolā pat cēlos un devos prom pirms māte bija pat piecēlusies un atbraucu vakarā tikai lai ietu gulēt, ka man nepārtraukti ikdienā ir atkārtots, kā es esmu nekam nederīga, stulba zoss, man dažreiz gribas kliegt "mana māte mani sita", bet kuru tas tagad rausta, es biju nevajadzīga klapata bērnībā kurai pagriezt muguru, tagad sen zinu, kā par sevi pastāvēt un viss ir labi un tas bija sen, tik ļoti sen, viņa toreiz bija nepārtraukti histēriska un es..es esmu tas bērns, ko viņa dabūja 20 gadu vecumā un kurš to saistīja ar vīrieti, ar kuru labāk nebūtu saistījusies un tikt vaļā nevarēja no viņa tieši manis dēļ. Ja nebūtu tevis, ja varētu tevi atdot internātā.... pierasti vārdi, tas ka vienmēr jāsēž klusi istabā un nedod dievs, ja tiek sabiedrībā izrādīta kāda emocija vai pateikts kāds vārds, man gribas patikt tik daudzas lietas, kas iekšā vēl joprojām grauž. bet kāda gan kādam daļa vai ne? "Tava mamma ir tik skaista" un "tava mamma ir tiešām forša" ir precīzi citāti ko esmu dzirdējusi no citiem cilvēkiem, tik tiešām tagad viss ir labi, man vairs nav pamata sūdzēties, tēvs ir prom, un viņš jau pa lielai daļai bija vainīgs pie emocionālās nestabilitātes un ir atrasts cits un tiešām labs cilvēks. Viss ir labi. Tikai kāpēc iekšā man vēl joprojām sāp? Es kādreiz solīju, ka nekad, nekad nebūšu ne ar vienu kopā, un ja tomēr būtu tad nekad neiepazīstinātu ar mammu, cilvēks kurš var 13 gadīgajam pateikt, "Es tevi nolādu, lai tavs vīrs tevi krāpj un tev būtu nepateicīgi bērni" neizklausās pēc labas, foršas mammas, vai ne? Teksts bija garāks, un detalizētāks un smieklīgākais tam pat īsti nebija pamata, jau pēc viņu šķiršanās, bija kārtējais neilgās salabšanas punkts, kad braucām uz Lido kopā, es iesēdos mammas mašīnā, jokojot, ka sievietes vienā mašīnā un vīrieši otrā, jo mazais brālis brauca mašīnā ar tēvu, pēc jaukās atmosfēras un smiekliem ārā, iekāpjot iestājās klusums, līdz piebraucām pie Lido, noparkojāmies, man tiek izteikts garš lāsts ar sākuma vārdiem vārdiem: "Es tevi nolādu, lai" tad viņa izkāpj no mašīnas un pēkšņi atkal staroja un smējās, flirtējot ar tēvu. Kāpēc? es nekad neesmu bijusi ideāls bērns, bet vispār jau biju vienpate, pa tusiņiem nestaigāju, draugu praktiski nebija, un problēmas īstas nesagādāju. Bet ja tagad viss ir labi un viņa ir mainījusies, tad kāpēc vēl joprojām sāp, kāpēc ir niknums, ka 2. klases audzinātāja, kas dzīvoja trešajā stāvā precīzi zem mūsu dzīvokļa, nemanīja nedz kliegšanu, nedz zilumus, varēja palūgt lai citi bērni mani neapceļ, bet nekad nevarēja palīdzēt pa īstam, nepārtrauktie skatieni it kā būtu nepieskaitāmā, un tad vēl stostīšanās... vairs nestostos, triju gadu vecumā nācās izraut strutu dēļ aizmugurējos zobus un līdz izauga nākamie fiziski nespēju izrunāt vairākas skaņas, citiem tas likās smieklīgi.... man ne pārāk, it īpaši pēc visiem ārstiem sākumā, kuri mēģināja problēmu atrast manā galvā, nevis mutē. Bet atkal attaisnojumi, un to ir tik daudz, es gribu to kādam pateikt, uzkraut visu šo bagāžu: Mairi, tēva nenormālās draudzenes, kas varēja sagraizīt sev drēbes ar nazi, tikai, lai mani padzītu, nepārtrauktās intrigas un skandālus un tik daudz detaļu, notikumu, ka pietiktu vairākām telenovelēm un tam visam pa vidu, es vienkārši vēlējos vienu cilvēku, kas uzskatītu, ka esmu gana laba tāda kāda esmu, just ka mani kāds mīl. Un oma tagad ir mirusi un es pat nebiju laba pēdējos divus gadus pret viņu, visu laiku bija kādi iemesli kamdēļ netiku viņu apraudzīt, viņa vienmēr gribēja, lai braucu kā bērnībā pa vasaru uz vairākām nedēļām, bet sestdienas, svētdienas šķita par maz....attaisnojumi.... bet šajā gadījumā nav jēgas, jo par vēlu, paspēju parunāt ar viņu pa telefonu nedēļu pirms viņas nāves, bet tas ir vājš mierinājums un smieklīgākais, pagājušo vasaru, katru nogali atliku braucienu pie viņas dēļ Doka, jo darbadienās jau nesanāk, un smieklīgākais arī, ka atskatoties, viņš jau tobrīd vazāja mani aiz deguna, tā nu neaizbraucu tovasar, plānoju līdz bija par vēlu. Es gribu izstāstīt visu, un vienkārši, izraudāt to, atrast cilvēku, kas mani nenosoda un kuru varētu mīlēt neizjūtot kaunu par savām emocijām, nebaidīties, ka mani kārtējo reizi atstums, tiklīdz būšu kādam pieķērusies... Lai gan sākuma problēma paliek, ko darīt ar K. jūtu, ka man vajag drusku laiku un piebremzēt, apdomāt, bet negribas, lai tādējādi arī viņu pazaudētu. Ok, rīts gudrāks par vakaru, un vēl darbadienas vidus, peh, jāiet gulēt.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, August 26th, 2013
| |
8:56 pm - shit
|
|
ko darīt? Esmu laikam nedaudz iemīlējusies un gribas aizrauties prom, visulaiku nāk prātā doks, un viss ko mēdz teikt un reālā rīcība, bail, ka atkal uzticēšos un atkal beigsies tik pretīgā, necienīgā veidā. Es viņu ienīdu, es vēlējos nodedzināt viņa māju un noindēt viņa suņus, tik ļoti viņš mani sāpināja, es vēlējos likt viņam kliegt sāpēs, fiziskās sāpēs, jo emocionāli viņš ir čaula, nekas vairāk kā tukša čaula, kas tikai māk pateikt pareizās iestudētās atbildes, bet nezin ko nozīmē rīcība un reāla cieņa pret otru cilvēku, šis... es nezinu ko teikt, man ir tāds nicinājums pret viņu šobrīd, bet aplausi labs aktieris, kad vēlas būt. Varbūt man vnk pabūt vienai kādu laiku, screw everyone, es vienkārši vairāk nevaru, es gribēju izklaidēties, dabūt domas prom no Doka, un tagad... J. šai ziņā būtu derīgs, bet K. visu izjauca, es negribēju neko šādu, es vnk nezinu ko darīt!
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, August 18th, 2013
| |
5:33 pm - tizla pēc dabas
|
|
jauki satiku K. draugus, viņi bija kolosāli cilveki, es kā parasti pilnīga daune, vienīgais par ko varēju domāt visas dienas garumā ir kā viņi šķiet forši, es esmu tizla un šeit neiederos, un būtībā sanāca arī pāris nepatīkamas situācijas, bet cerība, ka to daļu vismaz nokārtošu. K. ir tiešām jauks un mīļš, bet to be honest, i'm not really worth it at the moment. Plāns bija vienkārši izklaidēties bez īpašām saistībām, lai aizmirstu sāpi attiecībā uz Doku. Tas vēl joprojām nav devis nekādu ziņu, acīmredzami, ka vairāk arī nerādīsies. Ir jau sāpīgi, ja pēdējā ziņa ir ar uzrunu zaķim, un tad kaut kas notiek un viņš pazūd pilnībā neko nepaskaidrojot, bet no viņa māsām zinu, ka dzīvs jau ir, vienkārši no manis izvairās. Lai nu būtu, varbūt kādreiz uzzināšu, kas īsti izraisīja tik dramatisku pārmaiņu, varbūt nē, bet laikam jau lieki par šo domāt. Intevija arī nebija veiksmīga beigās, nu ko mēgināšu vēlreiz. Vienīgais vabūt žēl, ka tagad sanāk, ka man atkal nav nekādu "ietaupījumu", bet domāju, ka šādi ir labāk, tāpat to naudu negribēju tēret īsti, redzams, ka labi vien bij ka tā. Un par darbu, gan jaumēgīnāšu vēlreiz un ar mani viss būs kārtībā, at the end of the day, gribu zināt, ka esmu labs cilvēks un izdarījusi pareizo lietu, tamdēļ par savām kļūdām uzņemos atbildību.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, August 5th, 2013
| |
6:58 am
|
Un savulaik doma bija šo iesākt, lai būtu kur runāt un nekristu dokam uz nerviem....
uzjautrinoši, tagad varbūt noderēs, kad šis ar mani nerunā. Dīvaini, ne tas, ka nevarēja paredzēt, ka šis notiktu, un sāpīgi arī pat tik ļoti nav, pirmās divas, trīs nedēļas vienkārši biju gluži vai pie nervu sabrukuma. Brīžiem viss labi, tad pēkšņi kārtējais sitiens apziņā un nokrītu aizelsusies un pinkšķot, naktis pavadot praktiski nomodā, visulaiku uzdodot vienu jautājumu - kāpēc. Smieklīgi, šobrīd plāksteru vairāk nekā jēgas, vienmēr biju no meitenēm, kas skatījās šķībi uz tām kas uzturēja tiešām vairākas attiecības vienlaicīgi, nu nav jau gluži ne ar vienu nekas nopietns....bet nav arī standarta uzvedība, lai gan, daži ir tīri jauki, un redzēs kas paliks ilgtermiņā, kas nē. Vakar bija tiešām skaista diena, silts, saulains, pat vakarā braucot mājās pāri deviņiem vēl rādīja +29. J. ar ko pavadīju laiku arī patīk, un ir interesants, lai gan skatoties nopietni, zinu, ka ne ilgtermiņā, tomērf viņš tik labi spēlē šahu, tiešām man ideālā līmenī un es arī pie reizes tiešām mācos ar viņu esot, ar doku arī bija interesanti, taču J. priekšā viņs tomēr netur. Un tad vēl tika runāts par došanos uz vienu pietiekami interesantu vietu, varbūt nedaudz būstamu.... ok jāiet uz darbu, atvsļinājums beidzies.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, June 19th, 2013
| |
6:14 pm
|
|
Viss, tagad esmu absolvents nevis students, un atzīme arī super, sākumā biju pārliecināta, ka būs slikti pēc tā kā komisija brauca virsū būtībā jau visiem, lai gan es uztraucos tikai par sevi. Un tagad izlaidums tikai, kleita jau ir un tik neizsakāmi skaista, daži grib mantijas, bet neesam LU, mums brīva zvēle un es to maisu vilkt virsū netaisos, tas tomēr ir arī mans izlaidums, lai pārējie velk ko vēlas, mums nav nekas oficiāli noteikts. Viņš kā parasti nezvana un jau trešā reize, kad apsolīja, bet pofig, gan jau pēc nedēļas, divām pats atcerēsies un atkal stāstīs, kapēc nesanāca. Nākamnedēļ jāņi un ģimene, tik sen neesmu bijusi ventspilī, kā man pietrūkst tur pavadīto vasaru.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, June 9th, 2013
| |
10:03 am
|
Did you know the people that are the strongest are usually the most sensitive? Did you know the people who exhibit the most kindness are the first to get mistreated? Did you know the one who takes care of others all the time are usually the ones who need it the most? Did you know the 3 hardest things to say are I love you, I'm sorry, and Help me. Sometimes just because a person looks happy, you have to look past their smile and see how much pain they may be in.
Varbūt šoreiz sanāks, kā parasti uzticos un noticu katru reizi, viss apnicis, apnicis rūpēties par citiem, apnicis, ka es esmu tā kurai jāuzklausa un jāizrāda interese, ja es mēģinu ko pateikt, tas ir tikai kā ievads, lai pārslēgtos uz otra stāstāmo. Viss apnicis, klusa, jauka, vēsa un pašpietiekama, ņjā, ja reiz man viss ir tik labi un siltumu nevajag, tad nafig lienat klāt, kapēc man vienmēr jāpalīdz? Ienīstu visu un visus. Apnicis justies nevērtīgai un,ka par katru unci uzmanības druskas man jānorēķinās pieckārtīgi.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, June 6th, 2013
| |
7:38 pm - Neviltots prieks, laime un nogurums.
|
|
ES PABEIDZU!!!!!!!! Nodots, iesiets, reģistrēts, tagad tikai jāgaida vērtējums, un manu kļūdu uzskaitījums, bet man pofig, cik dabūšu, galvenais, lai ir pabeigts un varu beidzot tīties prom, bakalaurs, būs dīvai, pirmo reizi pēc tik daudziem, gadiem, zināt, ka pēc vasaras skolas vairs nebūs. Nekādu lekciju un mājasdarbu, nekā, tikai darbs, ok, doma šķiet jocīga, bet vienalga, es to nodevu, beidzot nodevu un tagad guēt, sen neesmu gulējusi vairāk kā 3 stundas no vietas vienā diennaktī.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, June 1st, 2013
| |
12:03 am
|
|
Gribas palikt savtīgai, nospļauties par to kā tas izvērtīsies nākotnē un izmantot visu ko varu iegūt tagad, bet .... nav jēgas, es nekad nekļūšu tas, kas es vēlētos būt, nedz fiziski, nedz garīgi, un jābeidz muļķoties ar šo ilūziju un mānīt citus cilvēkus. Un viņš....viņš ir jālaiž vaļā, nav jēgas turēt cilvēku, kas mīl ilūziju un kuram tāda kāda esmu vienmēr šķitīšu "uzlabojama".
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, May 22nd, 2013
| |
11:33 pm
|
|
Viss, lēmums pieņemts, neatkarīgi no tā vai sanāks vai nē, zinu, kā rīkošos, gan pozitīva, gannegatīva lēmuma gadījumā, uz ielas tomēr nepalikšu.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, May 20th, 2013
| |
8:45 pm
|
|
Ah, šodien pagarināju ķīlu, kādudien tikšu vaļa no parādiem, daudz jau cerams nav atlicis, tik drusku jāiztur, un šķiet ir iespēja dabūt labāku amatu darbā, bet šobrīd tikai cerība, dzīvos redzēs, taču tik ļoti gribētos, skola ar drīz beigsies, nezinu, varbūt, ja nesanāks neko labāku dabūt, pieņemt piedāvājumu par braukšanu uz Angliju. Dzīvot būtu kur, un kada starpība, ja ģimene no manis atteiktos, tādā attālumā es viņu naidu diez ko nejustu.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, May 15th, 2013
| |
10:46 pm
|
|
Note to self - neskatīties šausmenes pirms gulētiešanas, it īpaši, ja nākamajā dienā uz darbu. Bet gribu redzēt nākamo sēriju, damn this is actually good. Real, real good. Gribu redzēt nākamās, bet tagad tok nav labākais laiks, tik daudz darba, tizlums.
|
|
(comment on this)
|
| Tuesday, May 7th, 2013
| |
9:36 pm
|
Esmu visulaiku lielālkā zoss, taču neizsakāmi, neaprakstāmi laimīga un līdz ausīm iemīlējusies zoss. Lai nāk kas nākdams, mani tas nesatrauc, ar visu tikšu galā,
current mood:  happy
|
|
(comment on this)
|
| Monday, May 6th, 2013
| |
9:32 pm
|
|
vai vēlēties pretmīlestību un rūpes no cilvēka ko mīli ir tik sasodīti dīvaini?
|
|
(comment on this)
|
| Friday, May 3rd, 2013
| |
11:07 pm
|
|
|
|
|
|