|
|
Thursday, May 2nd, 2013
| |
8:40 pm
|
|
"Pētījumi liecina, ka tie, kas cenšas apzināti kontrolēt savu dzīvi un apspiest jebkuru nevēlamu impulsu, ir daudz vairāk pakļauti neirotisku un psihisku saslimšanu riskam." Maikls Brukss, kvantu fizikas doktors, žurnāla New Scientist zinātniskais konsultants.
|
|
(comment on this)
|
| |
8:00 pm
|
Ah, no sākuma prieks, tagad neliels uztraukums. Piezvanīja no vietas, kur sūtīju CV nedomāju, ka viņi vispār man atzvanīs, redzot cik liela interese par to darbu bija, un nav jau bez pamata, alga tik tiešām neizsakāmi laba, taču pienākumu arī nemazums un darbs maiņās arī svētku dienās un naktīs, bet screw that, man nav ģimenes un bērnu un arī maz ticams, ka būs tā, ka man tā nav problēma un vispār pēc dabas esmu pūce. Vienīgā problēma, ka es kā jau parasti aizgāju savā elementā ar visiem "un ja nu?", uz interviju aiziet protams ir vērts, un bija patīkami, ka varēja tik viegli sarunāt 15 min pēc mana darba laika, viņu offiss ir netālu, tā ka kājām viegli aiziešu, nevis kā citur gadījies, ka pasaku ka nevaru dienas vidū, ka varu no paša rīta vai vēlāk vakarā, un parasti atbildēja, ka ja nevari nu tad būtībā pati vainīga, jo uz jautājumu vai varēsiet ierasties tajā laikā, nē gadījumā citu variantu nemaz nav, bet zaudēt esošo darbu iespējas labad, lai paklaiņotu.... neesmu arī zoss līdz tādai pakāpei. Jebkurā gadījumā citu darbu vajag, jo pēc skolas pabeigšanas tāpat, ja gribēšu izdzīvot vajadzēs vismaz otru darbu, bet šobrīd to galīgi nevaru, jo nepabeigt, kad palicis tik maz būtu diezgan stulbi. "Ja nu.." jautājumi, sākās ar to, ka ja nu tomēr paņemtu, un ja nu atbrīvotos vēl pārbaudes laikā, uz mana cv tas izskatītos katastrofāli, ņemot vērā cik daudz bijuši pagaidu darbi uz pāris mēnēšiem, un beidzot ir pirmais nopitnais stabilais darbs, vienīgais, neskatoties uz visiem bonusiem, kurus brīžiem nesaprotu, jo tie tiešām ir diezgan labi, lai gan pārsvarā saistīti ar apdrošināšanu, alga ir praktiski pie minimālās, nezinu, es labāk pati izvēlos vai tērēt savu naudu sporta nodarbībām vai nē. Tomēr, kas neriskē nevinnē, un kas un kā vajadzētu domāt tikai tad, ja kaut ko reāli piedāvās, šbrīd tikai jātiek uz pirmo interviju. Taču es tik ļoti vēlētos, kau spētu kādreiz nedomāt par visiem ja nu, un kā būtu ja, un nemēginātu plānot katru iespējamo scenāriju, un to daru praktiski visās dzīves jomās.
Tik neisakāmi gribas parunāt ar mīļumu, bet nav ne mazākās iespējas,un pat, ja būtu, esmu pa lielai daļai atkal visu sabojājusi, žēl, jo pirmām kārtām viņš bija mans draugs, un dažkārt domāju, kā būtu, ja būtu bijusi spējīga viņu patirēt tikai kā draugu bez seksuālu attiecību iejaukšanas,bet tas ir muļķīgs jautājums, jo kā kaut ko brāļveidīgu es viņu nebūtu spējīga uztvert, man ir savi stipri jaunākie brāļi, un ir čaļi kas uz reiz ar tiem asociējušies, radot neiespējamu varbūtība par ko vairāk, bet viņš... nē, ja viņš man kādu atgādina, tad īstenībā kau kādā ziņā mani pašu, atšķirīgs, bet kaut kādā ziņā, šķiet, ka viņš ir arī daļa no manis, vai bija.
Piezvanīju mammai, bet nav tas pats, labprātāk būtu sajutusi viņa pieskārienu un nomierinošu vārdu, un just kā pēc skūpsta viņa rokas atkal sāk nepacietīgi klejot, un redzēt to skatienu, kas man tajos brīžos tika veltīts.
Bet, ar to jātiek galā, pozitīvais vismaz - nodevu prakses pārskata labojumu, rīt samaksāšu soda naudu par kavēto laiku, un tagad tikai palicis uzrakstīt bakalaura darbu, vieglāk pateikt nekā izdarīt, bet saņemšos, nāk brīvdienas.
current mood:  restless
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, May 1st, 2013
| |
8:15 pm
|
Ok, ar ko lai sāk? Esmu zoss, kas nekad nespēj panākt to ko vēlas,šodien nomira jūrascūciņa (nevaru pat apgalvot, ka mana, kamēr biju ERASMUS apmaiņā, atdevu mammai, un tas tur tā sadraudzējās ar brāļuku, ka dabūt atpakaļ vairs nebija reāli), muļķim bija tikai divi ar pus gadi, losim vajadzētu dzīvot 6-8 gadus, un vakar bija pilnīgi normāls, tad vēl pazaudēju savu bankas karti, nobloķēju, bet cilvēkam, kas to dabūja - zini tur tāpat bija tikai divi lati, daudz tu nedabūji,un vispār, kauns apzagt studentus, vēl esmu izteikusies ne pārāk labi par publiskajām dienasgrāmatām, nu tad, ja reālais lietotājs ir zināms, kas manā gadījumā nekad nebūs nevienam. Bet rakstīt V. vairs nevaru, sapisu ar kārtējo strīdu un vilšanos no manas puses, jo kā parasti man gribas vairāk nekā viņš ir spējīgs dot, un vispār ko var cerēt no cilvēka, kas jau gadu kā prom un katru mēnesi sola ka drīzumā būs atpakaļ Latvijā, tagad solās, ka būšot uz jāņiem, kapēc es tam vairs neticu, brīžiem viņs ir spējīgs pateikt tik jaukas lietas, un skatiens,ko man velta šķiet nozīmējam, ko vairāk, bet tai pat laikā, esmu meitene, kurai vajag kādu pierādījumu, ko vairāk kā nojautu. Viņš var pateikt cik ļoti viņam manis pietrūkst, cik ļoti viņš mani iekāro, cik bieži domā, viņš spēj uzklausīt, ja ir blakus, taču nespēj pateikt, ka mīlētu, jo neesot pārliecināts,un es gribu to pateikt viņam neuzttraucoties par viņa reakciju atkal, es gribu gulēt blakus viņa apskāvienā un neuztraukties, ka manī ir kas tāds, kas viņam nepatiktu, es gribu mīlēt un tikt mīlēta, un es gribu būt viņa un, lai viņš būtu mans. Ir tik silts, ja varētu atkal ar viņu gulēt Andrejsalā, varbūt uzspēlēt šahu, bet arī vienkāršā gulēšana pie ūdens būtu brīnišķīga, es gribu klejot pa miesnieku, šoreiz paņemtu ko kaķēniem un vazāties apkārt vēlu naktī meklējot klusākas vietas un dažkārt arī ne tik klusas... Bija brīži, kad viņš mani turēja un man tiešām bija pārliecība, ka viņam nozīmēju, ko vairāk.....
current mood:  nostalgic
current music: Dream Evil - In the Night (full album)
|
|
(comment on this)
|
|
|
|
|