|
|
Tuesday, December 24th, 2013
| |
1:13 pm
|
|
| Wednesday, December 18th, 2013
| |
8:22 pm
|
|
Man ir bail un pārņem panika, solījos, ka nelīdīšu google, bet, protams, šodien atkal sāp vēders un ielīdu palasīties vairāk par FGS un citām saistītām lietām medicīnas sabiedrību mājaslapās, bļāviens, man jāgaida līdz 8. janvārim, un atkal brīžiem ir ok un man viss vienalga, bet brīžiem man gribas sarauties čokurā kā mazam, nobiedētam bērnelim. Tās nav šobrīd ļoti stipras, bet ilgstošas un pietiekamas, un lai ko darītu un kā uzvestos no malas, man ir bail, man ir ļoti, ļoti bail. Bet redzēt to neviens, protams, nedabūs, neesmu arī neko mātei vēl teikusi, būtībā jau nevienam īsti, tikai ieminējusies garāmejot, ka jāiet pie ārsta Kaspo un divām draudzenēm, bļāviens, man jāsaņemas, jāsaņemas, jāsaņemas un jābeidz panikot, kaut tā dedzināšana vienreiz beigtos. Lūdzu, lūdzu kaut viss būtu labi.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, December 15th, 2013
| |
12:25 pm
|
|
Brīvdiena, jauki...vakar aizmigu, kad vēl pat 8 nebija, šodien pamodos ap 11 un vēl joprojām sēžu gultā pie datora spēlējot spēlītes, bet ok, jāsāk celties, rīt atkal darba diena, taču šobrīd domas par paveicamo darbu kaudzi mēģinu nobīdīt malā, savādāk bojā omu, kaspo laikam aizvainots, zinu, vajadzēja izdomāt kādu iemeslu kāpēc, bet realitāte bija es vnk negribēju, tiešām pats 3 nedēļas īsti par sevi nedod ne ziņas,piezvana vakar, kad tikko atbraukusi mājās vakarā, lai braucu uz Rīgu, jo redz viņam šodienas plāni izjukuši, es negribu, tas izdomā ka grib braukt pie manis, man atkal bija atsākusies vēdera dedzināšana pietam diezgan nepatīkama, lai nu ko bet uz seksu jau nu man nevilka, un jutos pārāk nogurusi lai skrietu kārtot māju un domātu kā viņu izklaidētu, iedomājoties ka vienīgā brīvā diena šodien, vienīgā brīvā diena šonedēļ, būtu jāpavada viņu kārtējo reizi aptakelējot....brrr. Pieriebies, zinu, jau zinu, ka vajag ar viņu beidzot izšķirties, vienīgais ko izjūtu pret viņu šobrīd ir aizkaitinājums un nogurums, jo runāt man ar viņu nav par ko un nepārtrauktā mīlināšanās man sāk piebesīt, ja nekāda satura šajās attiecībās tā pat nav, tāpat arī tas, ka pēc viņa uztveres man viss jādara tā kā viņam ērtāk, pieaudzis vīrietis, lai pats par sevi parūpējas, neesmu nedz viņa sieva, nedz māte un negribu arī. Neizsakāmi nokaitināja viņa reakcija, kad pateicu, par tām vēdersāpēm, viens vel būtu reakcijas trūkums, bet sākt uzreiz tekstus, kā viss ir mana vaina...zinu, ka visticamāk pati vainīga ar saviem ēšanas paradumiem, un esmu jau šo pelnījusi, bet kā būtu nebāzt uzreiz šo degunā cilvēkam, kad viņš ir nobijies un nezin īsti ko darīt un kas būs, nepārtrauktā moralizēšana un pamācīšana par visu un visiem, kad pats nebūt nav labāks, arī par draudzenēm, kuras pat īsti saticis nav jo ir pārāk pārbijies pavadīt vienā telpā ar viņu vairāk par 2 minūtēm, taču iemest mani situācijā, kad esmu pilnu dienu kopā ar viņa bijušo meiteni, bez jebkādas iespējas aizvākties, ir totally ok, viņš nav spējīgs atvadīties no manis, kad satieku draudzeni un normāli aiziet, nesākot tekstus par to kā viņam depresija un kādu iespaidu ir atstājis ar savu sasveicināšanos ar ko nu tobrīd tikos pēc viņa, bet var pārmest man, ka nejutos īsti droša dienu pavadot ar viņa bijušo, laikā, kad viņu pašu pat īsti nepazinu. Ah, cik dīvaini šobrīd šķiet cik ātri pieķeršanās kļuva par riebumu, bet jā, jūtu, ka jāatbrīvojas beidzot no viņa, jo arī pa šo pietiekami ilgo pauzes laiku izjūtas šajā sakarā man nemainījās un zinu, ka būtībā jau nekas nemainīsies, kaut kā nešķiet ka var būt attiecības ilgtermiņā, ja sieviete uzskata savu vīrieti par vājāku par sevi, un viņš ir par mani vājāks, ne fiziski gan, bet kopumā. Pluss es negribu vairs viņa dēļ tērēties un neko izmaksāt un neparko domāt, man nevajag to no viņa, un pati darīt arī to vairāk negribu. Un man ir pietiekami daudz savu lietu, es tomēr gribētu kādu atbalsta punktu, kuram varu uzticēties arī grūtā brīdī, nevis mazu, egoistisku bērnu, par kuru visu laiku jārūpējas neko neiegūstot pretī, jauki, varbūt man pievērsties sievietēm?
|
|
(comment on this)
|
| Friday, December 13th, 2013
| |
8:27 pm
|
jauki nosūtījums uz fibrogastroskopiju, atkal sāp vēders un mēģinu par to nedomāt, pie ārsta uzvedos kā nobijies trusis, visu laiku nāk prātā apendicīta operācija, toreiz, muļķe, nogaidīju 6 dienas līdz plīsa un pieredze nebija gluži super, un tagad vienmēr satraucos līdz ko kaut kas ar vēderu, negribu vēlreiz neko tamlīdzīgu izjust, bet ok, izskatās, ka čūla, jāpārbauda, protams, bet ja tā vismaz ķirurģiskas iejaukšanās nevajadzētu, tas priecē.
Rīt darbadiena, tā negribas.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, December 11th, 2013
| |
10:47 pm
|
|
Ah, kā parasti pārgurusi, bet ir ok, pēdējā laikā mani īsti nekas nesatrauc, šomēnes gan sanāk mazāka alga arī, biju nikna, kad sapratu, ka fonds mazāks, lai gan saprotu arī motivāciju, vienīgā problēma, no manas puses viss jau tika izdarīs, te nu ir jaukie ziemassvētki, bet ok tāpat šeit vairs ilgi nepalikšu, cerams, ja viss ies pēc plāna, un tad vēl šī un nākamā nedēļa un brīvdienas jau klāt, vēl īsti nezinu ko darīšu, visticamāk, ka kā jau parasti uz Ventspili, bet jāskatās, kā omai būs ar darbiem un ko māsīca plāno, jo mājā nav daudz vietas pārnakšņošanai, kopš idiotiskā remonta, omamma, jau iekārtoja smuki, taču neizsakāmi nepraktiski, kas pārsteidz no vecāka cilvēka nākot. Un arī, ja kur braucu uz ilgāku laiku jādomā kur nolikt Begemotu. Bet, no otras puses, ja paliktu mājās, varētu pievērsties rakstīšanai un mācībām full time, bet jaunajā gadā doties atkal izdzert pudeli šampja ar Inci kādā parkā savukārt z-svētkos tikties ar Našķi...jānopērk laimītes un man gribas biljardu, sen nav spēlēts, pārāk sen, jāsazvanās ar Inci.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, December 4th, 2013
| |
8:14 pm
|
Vakar apritēja gads, ceru, ka otrs gan nebūs, atkal aizmirsu nodot ūdens skaitītāju rādītājus, bet nekas nodošu rīt no paša rīta, un atkal sākušās vēdera sāpes, pierakstījos beidzot pie ārsta, bet vēl joprojām ceru, ka pāries, bet šobrīd jau šķiet ar vien mazticamāk, pēc tā, kas domājams bija vēdera vīruss, it kā ģimenes ārste brīdināja ka būšot tāda kā velkoša un smaguma sajūta kādas divas nedēļas pat, bet jau vairāk kā mēnesis tagad sanāk un paliek ar vien ilgākas un biežākas un brīžiem tiešām sāpīga dedzinoša sajūta vairāk gan pēc ēdienreizēm, arī tagad, un vakariņās pavisam vieglas šoreiz, un dedzina jau stundu, pārāk jau nu izklausās pēc čūlas, bet nu labi daktere neesmu, mirstamā vaina šobrīd nav un nedēļu jau nu paciesties varu līdz tikšu pie ārsta un gan jau, ka kā parasti satraucos nevietā.
Atkal jau pārgurusi, mēneša sākums, parasti ~6-15 ir vissmagākais laiks un es vnk nezinu ko darīt, es fiziski nespēju izdarīt pilnas darba dienas apjomu 4 stundās savā nodaļā paralēli katru dienu strādājot otrā nodaļā, tas bija smagi arī mēneša beigās, kad darba ir daudz mazāk, bet tagad, kad atkal apjomi palielinās, un laikā, kad arī pie normāla darba laika parasti nākamās dienas rītā steidzīgi pabeidz no iepriekšējās dienas palikušo...es nezinu, bet ok man vienalga, es izdaru cik varu, un pusdienas beidzot esmu sākusi ēst virtuvē normāli cik nu varot apspiežot domas par to ko vajadzētu izdarīt, bet nevarēšu, mēģinot beidzot nedaudz nomierināties un beigt mēģināt visu paspēt un skriet kā sadegušai, un ko nepaspēju....es arī esmu cilvēks un man ir tik ļoti noriebies skriet nepārtraukti, lai iekļautos nereālos termiņos, nu nevar vakarā vienas stundas laikā pārskatīt 80-130 izmaksājamās lietas, atzīmēt, kā izskatītas, nodot apmaksai, pārbaudīt, ka tiešām programmā ir aizgājušas uz pārskaitījumu (sistēma bieži nogļuko un tad sākas sūdzības par to kāpēc nav apmaksa, un tad visas vēl sakārtot, saliekot mapītēs priekš nodošanas un atstāt pilnībā novāktu darba galdu un aiziet laicīgi projām, it īpaši, ja atnākot atpakaļ uz savu nodaļu man atvēlētajai stundai nākas noņemt laiku, kas aiziet konsultējot un risinot kaut kādas problēmas, kas man atstāj vēl mazāk laika pabeigt visu kārtīgi un akurāti, kā man gribētos, it īpaši zinot, ka, ja šobrīd būtu kādas kļūdas, tās jautās man, un tad dusmas, kad citi pirms darba laika beigām jau sāk ģērbties un iet/stāv pie darba vietas autobusa, un ir tik tizli, ka ja es nokavēju pirmo, nākas stundu gaidīt stacijā, un, ka palikt pēc darba laika, lai varētu mierīgi un citu netraucētai pabeigt pēdējos darbiņus un braukt ar nākamo vilcienu arī īsti nevar, ja nav pašam sava transportlīdzekļa vai kāda, kas aizved. Pēc tam, kad uzzināju par uzbrukumu apkopējai, nu neiešu es pa tumsu viena pa to tizlo ceļu, nav man vēl vēlmes beigt savu dzīvi grāvī. Un ilgāk palikt es netaisos, nav man tur nedz tādas algas, nedz statusa, lai tam būtu jēga. Smieklīgi īstenībā, jo vasarā šis laikam neliktos tik traki un tad arī pastrādāt ilgāk pat nešķiet nekas īpašs, jo izejot arā tāpat maldioša sajūta, ka visa diena vēl priekšā (protams, šobrīd tik un tā, tikai ja būtu, kas aizved, jo uzbrukums bija dienas vidū), bet ziemas laikā...jau tā vienmēr depresija, ka mājās esi tikai tumsas laikā un tad galīgi negribas pavadīt vairāk laika darba vietā.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, November 28th, 2013
| |
7:58 pm
|
|
pēdējās dienas neko citu nedaru, ka strādāju, guļu un ēdu, jūtos pārgurusi un nenormāli gribas izgulēties, rīt beidzot piektdiena, kaut kāds prieks, vajadzētu piezvanīt kaspo, sen neesmu ar viņu runājusi, bet visu laiku ir tāds pārgurums un nespēks, gribu piektdien vnk izgulēties un galu galā pats arī būtu varējis piezvanīt, ja būtu vēlējies, pirmdien, bija pārņēmušas cilvēciski idiotiskās jūtas, ko sauc par skaudību un dusmām, bet tās atkal pārgāja, ir gan nedaudz debili, kad jāraujas pa divām nodaļām, kamēr ir citi kolēģi, kas var pajokoties par darba trūkumu, kas neattur uzkraut sev nepatīkamo uz maniem pleciem, kad atnācu atpakaļ uz savu nodaļu un redzēju kaudzi, kas mani sagaidīja, biju gatava raudāt, un tas tikai šobrīd, mēneša beigās, kad tipa nav tik daudz darba un parasti pārbaudu vnk vai viss kārtībā ar visiem pārskaitījumiem un rēķiniem, kas arī ir laikietilpīgs process, bet var padarīt pa brīvākiem brīžiem, bet šobrīd...nezinu tiešām ko darīšu, kad sāksies decembris, parasti 7-20. datumi mēnesī ir vissmagākais laiks, un mēneša vidū darbi, mēdz iekrāties diezgan pamatīgi un šobrīd vismaz relatīvs klusums tā kā pēdējās mēneša darbadienas. Un stulbākais, ka es īsti nevaru palikt pēc darba, mūs savāc noteiktos laikos darba transports, jo sabiedriskā nav, bet ceļš, ja arī ne garš un apgaismojuma trūkums arī mani nebiedē, tad problēma, ka uz tā ir bijuši pāris uzbrukumi, konkrēti zinu gan tikai par vienu, kur sievieti sagraizīja kaut kāds narkomāns, izdzīvoja, bet nu.... it kā esot bijuši arī mazāk šausminoši gadījumi pirms mana laika, bet riskēt ar savu dzīvību, ja sava transporta man nav, man arī gluži negribās it īpaši, jo esmu pārāk gļēva, lai staigātu viena apkārt pa tumsu bīstamās vietās, nav man arī atalgojums tāds un par virsstundām, kā jau kārtīgā letiņu uzņēmumā neviens nemaksātu tik un tā, man jau pārsteidza ka it kā maksimas dēļ atcēla ekskursiju, kura plānota decembrī bija, saku it kā, jo man liekas tur ciniskāki motīvi, ņemot vērā ka pēc šīs loģikas var arī atcelt Ziemassvētku pasākumu vadībai, ja tā ekskursija būtu bijusi plānota neilgi pēc traģēdijas būtu iemesls pilnībā saprotams, bet nu šis izskatās gluži nesmuki, it īpaši, ja neticās, ka tas tiešām ir īstais iemesls, tad izmantot šo kā aizbildinājumu..... ņjā. Man būtībā vienalga par to ekskursiju īstenībā, tāpat sestdienas labprātāk pavadu mājās, bet nu vnk ļoti nepatīk iemesls, kurš tika izteikts, un nekādi neredzu kā braukšana uz muzeju pēc pāris nedēļām kaut kā attiecināma uz maksimu un, ja ir kāpēc vadības Ziemassvētku pasākums netika atcelts, bet darbinieku tika. Pretīgi. Un runājot par pretīgi, pēdējās dienās esmu nedaudz tādā kā apmātībā vai šokā, nezinu, lēmumu ko darīt esmu pieņēmusi, un cerams, ka sanāks, vnk sanāca iegūt savās rokās informāciju pāris dienas atpakaļ, kas būtībā nav man paredzēta un vajadzētu būt stingri konfidenciālai un labāk glabātai, bet....gadās, un man prieks ka tā šoreiz, jo, ja pirms tam svārstījos, tad tagad ne druskas. Protams, bail par to kā viss beigsies, jo zinu ka, ja nesanāks trešo reizi es vairs nemēģināšu, ģimenes man tāpat nav, un zinu, ka nebūs, un tas kā dēļ es cenšos, ja tāpat palieku viena arī man īsti nav skaidrs, bija doma, sākumā par citu glābšanās riņķi, ja nu nesanāktu, bet...atbilde acīmredzot tāda pati, kā vasarā, vai pareizāk tās neesība, un tas nozīmē, ka risinājums būtu tikai viens. Interesanti, cik liela gļēvule es būšu tad?
|
|
(comment on this)
|
| Monday, November 25th, 2013
| |
9:55 pm
|
|
Tik nenormāli nogurusi, gaidu, kad uzvārīsies tēja tad gulēt, rīt agri uz darbu, jāveic būtībā divu cilvēku darbs, tipa apmācības un darba otrā nodaļā pusi dienas un tai pat laikā pašas pienākumi jau nemazinās, šodien atkal bija kārtējās dusmas, vēlāk savācos, bet bija brīdis, kad knapi biju spējīga necirst durvis aiz sevis aiz niknuma, tā apnikusi šī nenoteiktība un ņirgāšanās, bet nu labi, tas padara manu lēmumu vieglāku šobrīd, galvenais izturēt līdz februārim, janvārī sāksies kursi, šobrīd, tipa apstiprināja darbam otrā nodaļā runa bija, ka sākšu decembrī, reāli nekas vēl nav noteikts, un kad šõdein apjautājos, pateica, ka ar janvāri, bļāviens, neviens man nemaksā papildus par šo darbu un ir tāds aizkaitinājums kad man jāskrien vienā skriešanā un citiem laiks pļāpāt un pat netieši sūdzēties par darbu trūkumu pat brīžiem, tāds riebums uznāca, bet jāiztur, šobrīd aiziet nevaru, man nav citu iztikas līdzekļu un man vajag izdzīvot, un ziemā tomēr smagāk nekā vasarā, grūti arī kad Stasja sāk tizloties, ar saviem stāstiem par tiekšanos pēc saviem mērķiem, jā esmu slikts cilvēks, viņa ir mana draudzene, taču, uznāk dusmas, kad viņā var bāzties virsū kā viņai ir grūti un pēc cik daudz viņa tiecas, kad reāli viņa nestrādā, un viņai ir neizsakāmi bagāti vecāki, i mean c'mon, kas par mērķiem, kad vari dvos mēnešos iztērēt pie 2000 EUR kabatsnaudā, kad vecāki tev apmaksā vēl mašīnu un visus tavus manikīrus, frizierus un pārējos mēslus, un var atļauties maksāt par tavu dzīvi Somijā? Dažkārt neticās, ka ir cilvēki LV kas tā var dzīvot, meitene var būt jauka, bet riebjas, kad man acīc met vārdus, ja tak mnogo dabivajos, un par saviem ietaupījumiem ko atliek no vecāku naudas. Tas skats uz dzīvi un mācīsana citiem, kā viņiem butu jādzīvo pēc vinas parauga, tici vai nitici stasuk, ne visi mēs tā varam. Es panāksu savu un nav tā ka man neviens nebūtu palīdzējis, protams, bet nu tiešam stāstit, kā viņa cenšas un skrien utt, vienā teikumā arī minot ari vusu to ko nopirkusi un cik iztērējusi no bagāto vecāku naudas, bet galvenais, ka ir atvērusi krājkontu, nu jā, kā tieši man sekot viņas piemēram? Tikt adoptētai? :)
|
|
(comment on this)
|
| Friday, November 22nd, 2013
| |
8:18 pm - shouting from the rooftops for no good reason
|
|
Esmu laimīga, iemesls, nav svarīgi, patiesībā, laikam pat tā pa īstam varbūt pat nav tāda, bet esmu laimīga man gribas kliegt kā piedzērušai katram garāmgājēam, lai gan neesmu dzērusi, esmu laimīga, lai gan ir tik daudz neatrisinātu problēmu un domu, kas nekad, nekad man nedod mieru, taču šobrīd jūtos labi, ir arī cerības un ticība, ka viss būs labi, nāks laiks un būs labi, būs citi laiki un atkal uztraukšos, bet šobrīd nav svarīgi, nākotnē vēlos acerēties šodienu, dienu, kurā īsti nekas nenotika, vnk jūtos labi, ka esmu dzīva, ka varu elpot, skriet, darīt un censties, ka man ir draugi ne daudz, bet īsti un uz ilgu laiku, ja ne uz mūžu, jo nekad nezinu, kur kāds aizklīdīs, bet tie ir patiesi un esmu pateicīga, ka man ir cerība, un nākamais gads ir manējais - zirga gads.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, November 20th, 2013
| |
7:04 pm
|
|
kārtējais "nē", dīvaini, ka vēl neesmu pieradusi, es ceru, ka kādreiz man vairs nenāksies dauzīties ar galvu sienās, līdz tam laikam, turpinu censties, nepadoties, lai paliek mans moto.
|
|
(comment on this)
|
| Sunday, November 17th, 2013
| |
2:39 pm
|
|
esmu muļķe, stulbene un zoss, daru to pašu cerot uz citu iznākumu, kā es pati sevi ienīstu un nicinu, nav nekā ko es ienīstu tik ļoti cik sevi, es vēlētos kaut es spētu panākt ka noteikta informācija varētu pazust, vai kļūt nezināma konkrētam cilvēkam, bet neko nevaru vairs izdarīt, kārtis atklātas un paliku zaudētājos, labi padodos, varbūt esmu tizla utt., bet parasti spēju to pa daļai noslēpt, un dzīvoju kā māku, vairāk es izdarīt neko nevaru. Šajā gadījumā es tiešām gribēdama neko nevaru izmainīt un es to tiešām vēlētos.
|
|
(comment on this)
|
| |
11:09 am
|
|
ah, kārtējo reizi nezinu ko darīt, vai pateikt, ka īstenībā zinu daudz vairāk nekā izliekos? Ka redzu cauri tiem idiotiskiem meliem, un godīgi sakot tiem pat īsti neredzu jēgu, kamdēļ tie ir vajadzīgi? Man taču vienalga, un novērtētu tiešu valodu. Labi, šodien pamēģināšu pēdējo reizi, tāpat kā ar čali piektdien, abos gadījumos pēdējie mēģinājumi būt labam cilvēkam, jo kopumā man tiešām apnicis dabūt pēc tam spļāvienus sejā. Šodien jāaizbrauc uz banku pieteikt jaunu karti, tā kā iepriekšējo bankomāts aprija, skatījos, ka SEB Origo strādā arī brīvdienās. Un vēl beidzot jābeidz slinkot un jānopērk paika, vakar jau nosēdēju līdz vakaram neko neēdot tikai jo bija slinkums iet uz veikalu un domāju, ka nopirkšu atpakaļceļā no Rīgas, ha, kā tad, nokavēju vilcienu, pazaudēju telefonu uz brīdi, ko laimīgi atrada divi čaļi, kad biju jau uz nelielas iekšējas histērijas robežas un protams veikals un tas, ka mājās pilnīgi nekā nav aizmirsās, un tagad atkal slinkums, acīmredzot neesmu pietiekami izsalkusi, ja reiz slinkums uzvar, bet no otras puses, zinu sevi pārāk labi, varu sēdēt 3 dienas neko neēdot un neesot īsti izsalkusi, un jāmēģina beidzot dzīvot veselīgi un rūpēties par sevi.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, November 16th, 2013
| |
11:44 am - Par palīdzību svešiniekiem
|
|
Vakarvakarā ejot uz staciju no darba, satiku čali, kas it kā bija pazaudējis maku un netika atpakaļ uz mājām Balvos. Gāju jau garām, tomēr pēc uzstājīga lūguma, protams, apstājos un, protams, palīdzēju. Palīdzēju, gan aizejot līdz autoostai un nopērkot biļeti, varētu jau būt cinisks un teikt, ka to biļeti var arī pārdot tur, bet nu labi, nospriedu, ka čalis šķiet pietiekami patiess utt, un man vienmēr bijusi problēma vienkārši pateikt nē, viņš protams solījās atmaksāt un paņēma telefona numuru, bet ņemot vērā, ka nekādas ziņas vēl nav varu mierīgi jau nosvītrot tos sešus latus kā pazaudētus. Dīvaini, tas, ka šobrīd man tiešām nevajadzētu tērēties, paredzamas vairākas izmaksas un ļoti negribētos ieiet parādos atkal, bet kaut kā nospriedu, ka šī ir pēdējā reize manā mūžā, tā sakot pārbaudīt karmu. Esmu palīdzējusi vairākkārt, tā kā ikdienā braukāju ar vilcienu, lūgums pēc šī transporta ir visbiežākais, taču lielākā summa līdz šim arī bija autoostā, toreiz sēdēju ar brāli 6 no rīta lai brauktu uz omas bērēm, līdz ar to bija stipri vienalga un negāju skatīties vai tiešām tiek vai netiek pirkta pati biļete. Šoreiz tā dēļ nokavēju vilcienu un aizgāju arī līdz bankomātam, lai izņemtu skaidru naudu. Uzjautrinoši šķiet, ka tajā dienā bija problēmas ar karti un baidījos vai man vispār būs nauda šajās brīvdienās vairāk kā skaidrā esošie 4 santīmi. Ceturtdien tika pārskaitīta alga un ar visu swedbank akciju par maksā ar karti iepriekšējo mēnesi visu pārskaitīju uz to, un maksāju no turienes kartes, ar domu ja nu pēkšņi paveicas, swedbankai arī forši, ka var nomainīt pin kodu, seb bankai to nevar un šoreiz iekritis tāds, kuru knapi spēju atcerēsies ikdienā lietojot, mēnesi nelietojot nebiju spējīga nekādi to atcerēties, un, protams, bankomāts manu kartiņu aprija. Mājās pārskaitīju starp bankām naudu, bet bija uztraukums vai paspēs laicīgi pārskaitīties un nepalikšu bez naudas pa brīvdienām. Bet tur viss kārtībā šobrīd un tieši kādas 5 minūtes pirms tas čalis parādījās biju pārbaudījusi, ka man ir nauda un neesmu bomārs, ko arī pievienoju kā faktoru tam, ka neatšuvu viņu tobrīd. Nezinu, tiešām ceru, ka bija pa īstam, tomēr nevajadzēja ņemt manu numuru un visu laiku atkārtot kā viņš kaut vai par spīti bet atmaksāšot lai un tamlīdzīgus tekstus, un pavisam laba arī neesmu, pēc tam kad nokavēju vilcienu un bija vēl labs laiks ko gaidīt iegāju Makdonaldā, kā jau parasti, kamēr ēd kādam kārtējo reizi prasās pēc naudas un arī tantiņa staigāja apkārt prasot vai ir 50 santīmu, nedz paskaidrojot kapēc viņai tos vajag ne kā, vienkāršī autājums vai ir, diezgan precīza summa gan, uznāca tik neizsakāms besis par visu šo, pateicu ka nav un ignorēju, taču domāju, ko viņa darītu, ja iedotu mazāk, atceros vienu, kurai, ejot no skolas reiz iedevu visu sīceni kas bija, un viņa sāka pukoties, ka esot par maz un viņai vajagot vismaz latu, gribēju lūgt lai viņa atdot tobrīd, ja reiz nav pietiekami labi. Esmu nikna, viss, nekad vairs, lai cik ļoti kāds kristu kaut uz ceļiem, ja šo cilvēku nepazīstu, laimīgu taciņu, pieriebies, es neesmu bagāta, savulaik, ir bijuši brīži kad mēneša beigās nekā nav un pārņēma izmisums, ka jāskaita katrs santīms, lai vienkārši nopirktu toreiz paiku, kapēc man būtu jāpalīdz visulaiku svešiem cilvēkiem, kuri vēl pēc tam iedomājas pukstēt, ka neesot pietiekami labi. Vienkārši besis un dusmas par visu kopumā.
|
|
(comment on this)
|
| Monday, November 11th, 2013
| |
8:19 pm
|
|
Viss atkal atkārtojas, un dažkārt nesaprotu, kuram iepriekšējā dzīvē esmu tik neizsakāmi uzminusi uz varžacīm, bet es nepadodos, es nezinu kāpēc. Jo vairāk domāju, jo vairāk saprotu, ka jēgas jau īsti nekam nav, kas īsti ir mans mērķis? Esmu to pazaudējusi.
|
|
(1 comment | comment on this)
|
| Sunday, November 10th, 2013
| |
6:48 pm
|
|
Vakaros, kad esmu viena, tikai mēness gaismu dod, mana sirds un manas domas tālumā pie tevis iet.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, November 6th, 2013
| |
5:23 pm
|
|
Rīt atpakaļ uz darbu, kas nemaz nav slikti, jo mājās sēdēt apnīk, pirmo reizi mūžā īstenībā izmantoju slimības lapu, nebija līdz šīm nācies, un galu galā, tā tāpat sanāķ neizdevīga naudas ziņā, bet šobrīd tas vienalga, esmu pārlieku sastresojusies par mana pocketbok atmiņas karti, biju izņēmusi ārā lai pievienotu datoram un pieliktu klāt pāris jaunus failus, un nez kāpēc man uzrādījās un joprojām uzrādās, ka sd karte ir tukša, visas grāmatas, mūzika - čušs, ieliekot atpakaļ karti pocket bookā arī tukšums, un ne tikai faili, visas mapes pazudušas un to vietā kaut kādi dīvaini faili un pāris mapītes ar dīvainiem simboliem nosaukumā, meklēju netā sd karšu recovery programmas, bet tās visas kamerām, un atjauno bildes, bļāviens, gribas uz kaut ko sakliegt šobrīd vai iedauzīt, vēl cerība uz patēvu, tas parasti spēj kaut kā saglābt teniskās lietas, labi, pat ja neizdodas izglābt failus, kaut vai padarīt kartiņu funkcionējošu, jo šobrīd pat jaunus pielikt nav iespējams.
|
|
(comment on this)
|
| Saturday, November 2nd, 2013
| |
1:06 am - Slima-atkal
|
|
Izskatās, ka kaut kāds vēdera vīruss, jo pie saindēšanās gadījumā ar pārtiku, temperatūra nav raksturīga. Jauki, uz kikboksu šodien ar neaizgāju, es jau parasti meklēju iemeslus, lai izvairītos, un knapi sevi piespiežu, šoreiz toč šis nebija reāli, bet tāpat jūtos vainīga, bļāviens, atkal sāk sāpēt acis, atbraucu mājās aizgāju gulēt ap sešiem, pamodos stundu atpakaļ priecājoties, ka jūtos labi, izmērīju temperatūru, ne ideāli, bet 36,8 jau būtībā pie normas, bet pēc acīm jūtu, ka atkal kāpj. Galvenais šodien darbā svinības par godu uzņēmuma jubilejai, visi priecīgi un skrien fočēties, ēdam kūku ar logotipu un šampanietis, tizli, ka nevarēju normāli izbaudīt un dzert ne tik, lai gan bija arī visu laiku garšīgākā graudaugu maize ko esmu ēdusi, lāču maizes, kuras man garšo tuvumā nestāv, bet to kolēģe atveda, no kaut kādas maiznīcas, atbraucot no komandējuma Daugavpilī, un nezinu cik reāli būs šo atrast gluži parastajā RIMI, bet nu labi pameklēšu to ceptuvi vēl netā, taču vispār, ja neņem vērā draņķīgo jušanos, laikam tiešām paveicās, jo saīsināja šodien darba laiku par stundu un ar visu apkārt notiekošo, arī nav liela bēda, ka neizdarīju tik cik parasti pa dienu, galvenais, ka visi steidzamie darbi pabeigti, vip vai korporatīvo klientu šodien ar daudz nebija un termiņos nekādu kavējumu nav, pārējo var arī atlikt uz pirmdienu. Priecīga ziņa arī, ka pateica, ka esmu apstiprināta darbam otrā nodaļā un pāreju ar 2.decembri, bet līdz tam piektdienās, novembra laikā piestaigāšu uz nelielu apmācību, un paldies dievam, sākot ar nākamo piektdienu, tas ir, 7. novembri, jo šodien, es visticamāk nebūtu sevi parādījusi no labākās puses, ik pa brīdim skrienot uz ilgāku periodu uz tualeti, jo tagad vismaz tā kā tā ir otrā ēkā un ik pa laikam sanāk iziet no ofisa, lai aizietu uz citām nodaļām, tad pārāk neduras acīs, it īpaši ar šodienas prioritātēm, zinu, ka priekšniece būtu nolamājusi, ja zinātu, ka slima atvilkos, bet, ja sākas dienas vidū un palikušas pāris stundas, kā arī tāpat nav neviena kurš tevi varētu savākt, labāk jau nu pagaidīt dienas beigas un uzņēmuma busiņu, kas aizved līdz centram. Un jēga skriet kaut ko teikt, ja līdz pirmdienai šis būs beidzies visticamāk. Ok, eju atpakaļ gulēt, rīt pieķeršos atkal stāstam priekš nano.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, October 31st, 2013
| |
9:37 pm - Novembris
|
|
Vakar saplīsa zābaki, noturējās mēnesi un zole izjuka, biju diezgan nikna, bet nekādu čeku un iespējas uz kādu paklaigāt nebija un nācās steidzamā kārtā šodien meklēt citus, atradu vienu veikalu pie darba, cenas pieņemamas, vidējas, un izskatās normāli, cerams izturēs ziemu, dusmas gan par iztērēto naudu par nekvalitatīvu sūdu un to, ka šis pirkums nebija paredzēts šobrīd budžetā, šomēnes vēl sākšu kursus grāmatvedībā un, papildus izmaksas šobrīd galīgi nav vēlamas, galvenais noturēties šomēnes uz ūdens un nesākt aiztikt ietaupījumus, pie kuriem tik grūti bija tikt un esmu pārāk priecīga par izkļūšanu no parādiem šovasar, lai vēlētos iet turp atpakaļ. Novembris kopumā izskatās pārpildīts ar tik daudz padarāmiem darbiem, ka ja izdosies un viss būs labi, uztaisīšu sev svētkus ar zemeņu kūku un šokolādi, pēdējās dienās tik ļoti gribās šokolādi, sāku ievērot diētu, kur jāsamazina ogļhidrātu daudzums, smieklīgākais, ka tiešām nejūtos izsalkusi, vienīgais par ko pēdējās dienas varēju domāt bija šokolāde vai kāda bulciņa...šodien beidzot sāku justies normālāk, pat, kad metu nost smēķēšanu nekad nebija šāda vēlme pēc tām. Īstenībā pat priecājos, ka ginekoloģe pateica, ka kopā ar tabletēm ir ļoti bīstami smēķēt, tipa, abi nelabvēlīgi iedarbojoties uz asins apriti un kombinācijā palielinās visi riski, tas tomēr labāķ nekā solījums, ko biju devusi dokam, jo tad sanāk tik bērnišķīgi, sadusmojos uz viņu un uzreiz atsākas, pat, ja īstenībā nav nekādas vēlmes, vienkārši bērnišķīga doma par to kā viņš nepildīja nevienu no saviem solījumiem, nu tad es nepildīšu savējo. Un atkal esmu uz viņu nikna, it kā salabām, šķita, ka viss ok, vakar atkal atsākās, šobrīd tik ļoti gribas viņu vnk no visurienes izdzēst, zinu, ka tas būtu bērnišķīgi, bet ir arī grūti, kad ir cilvēks kurš tevi nepārtraukti sāpina. Labi, lai nu būtu pacietīšos līdz viņa vārdadienai, un tad jau skatīšos, šobrīd man tāpat vajadzētu tikt galā pašai ar sevi. Un tikt galā ar nākammēness, kas jau pēc divām stundām sākas, visu paredzēto.
|
|
(comment on this)
|
| Thursday, October 24th, 2013
| |
7:52 pm
|
Tātad šorīt uztaisīju testu, zināju jau ka neesmu, varbūtība būtu bijusi pārāk nereāla, tomēr prieks, dīvaina sajūta bija gan ejot aptiekā, jo īstenībā pirku pirmo reizi, un sāku domāt cik tas īstenībā jocīgi, ka nebiju līdz šim to vēl nekad veikusi, bet arī nekādas aizdomas jau ar nebija bijušas.
Jūtu, ka nāksies vien satikt Joli pēc iespējas drīzāk un parunāties, savādāk galva pilna visādu domu un nespēju tās loģiski dabūt ārā.
Uzzināju cenas un iespējas peintbolam...bija savulaik doma izveidot tādu kā pārsteiguma apmeklējumu turp Kaspo dzimšanas dienā, pieaicinot man zināmos viņā draugus..., teorētiski varētu to darīt nākamajā nogalē, jo šajā viņš tāpat ir aizņemts un līdz mēneša beigām jāpabeidz zināms darba apjoms, bet šī pēdējā nogale šomēnes, un šķiet, ka šis pārsteigums viņam patiktu, ņemot vērā ka izteica skaudību redzot bildes no Lasertag laikiem, kuru toreiz apmeklēju katru otro nedēļu ar draugiem. Taču tagad galīgi vairs to negribu darīt, rīkot šo pārsteigumu tas ir, bija viena tizla saruna ar viņu, aizsākās ar komplimentiem, ka vislabāk viņam patīkot, ka esmu vienādā intelektuālā līmenī ar viņu, un pēc tam ķircināju, ka man jau šķiet, ka esmu gudrāka, tas bija domāts kaitinoši un pa jokam, nezinu vai uztvēra nopietni (dažkārt ar viņu ir tiešām grūti šajā ziņā, jo viņš ļoti daudzas lietas uztver pārāk nopietni un arī ļoti bieži nosodoši, kas padara komunikāciju brīžiem diezgan pagrūtu), bet atbilde bija, nopietnā tonī, ka vispār viņš vairāk pelnot par mani un ko man mana gudrība devusi. Sajutos neizsakāmi pretīgi, nemaz tik ļoti vairāk viņš arī nepelna un, lai man vispār būtu gar to kāda daļa!? Viņš ir gandrīz 3 gadus vecāks, reāli šo darbu viņam atrada draugi un pats tikai vienreiz mūžā esot izsūtījis CV uz vienu vietu meklējot darbu, jauki viņam paveicās, prieks, kā tas norāda uz to, ka es būtu kaut kādā ziņā muļķe, tikai tāpēc, ka man nācies cīnīties? Šobrīd skatoties atpakaļ dusmas rauj, jo acīmredzot fakts, ka pelnu mazāk mani nostāda mani zemākā līmenī, bet tāpat nekādu izmantot to ko dodu nav vai ne? Nekādu iebildumu, pret dāvanām, izmaksātām pusdienām un citām lietām, nezinu, man vienmēr paticis iepriecināt citus, un par to nedomāju, un tagad sāku pēc šī pirmo reizi aizdomāties, ka man ir tendence "iepriecināt" draugus tā pat vien pašai pluss vēl papildus atmaksāt, ja tie izdarījuši kaut ko priekš manis. Un sāku domāt, cik daudz dāvanu pasniedzu kaut vai dokam, lielākoties svētkos, un cik reāli viņa dēļ sanāca tērēties, kad viņš patiesībā pat kartiņu dzimšanas dienā nebija spējīgs uzdāvināt, ar visu to, ka arī pelnīja un pelna vairāk par mani. Ar Kaspo nav tik traki, bet būtībā dāvanu uzdāvinājusi jau esmu, pluss bijusi pietiekami padārga dāvana tā pat vien jau pirms tam un tās pašas pusdienas, gan nesenākas, gan pirms tam utt., manuprāt, nekādi nevarētu teikt, ka es būtu parādā. Man pašai būtu lētāk daudzējādā ziņā bez viņa. Bļāviens, tas ir tik stulbi īstenībā, jo man tiešām patika šī ideja par peintbolu, it īpaši, ja pati arī piedalos, pofig, par to, ka būtu tā kas izmaksā, vai vismaz bija pofig, šķita arī tiešām jautri un saistoši, bet tagad visu laiku iekšā sēž tie vārdi un iekšējas dusmas un nespēju īsti palikt malā to aizvainojuma sajūtu attiecībā uz pašlepnumu.
|
|
(comment on this)
|
| Wednesday, October 23rd, 2013
| |
7:20 pm
|
Šobrīd atdotu tik neizsakāmi daudz, lai varētu parunāties atkal ar doku kā to mēdzu darīt vai uzspēlētu šahu, bet nu labi, kas pagājis - pagājis, jāsamierinās vien ar šo, nekā cita jau nav. Intervija negāja tik spīdoši, jau otrā reize, kad uzzinu intervijas laikā ka meklē darbinieku uz dekrēta laiku. Nesaprotu kamdēļ to neraksta uzreiz sludinājumā, galu galā viņi paši tērē savu laiku, jo pieteiksies daudz kandidātu, kas izdzirdot to uzreiz atteiktos. Arī paša darba specifika ir savādāka nekā biju iztēlojusies lasot, bet nu uz to vēl es tik ļoti nereaģētu, kad atnācu atpakaļ uz darbu, jutos draņķīgi, man tik ļoti gribētos vienu drošu punktu dzīvē, es negribu klejot, gribu vienkārši vienu darbu kur varu palikt, nedomājot par to kā savilkt galus un kā būs rīt. Uzjautrinoši arī, ka tajā pat uzņēmumā bija vēl viena vakance, kura vairāk saistīja arī uz kuru pieteicos, taču šī pieredzes ziņā šķita atbalstošāka, tamdēļ uzsvaru liku šai, jo labāk vispār dabūt darbu. Atgriežoties iedomājos, ka ja nu kas varētu mēģināt pēc nedēļas atzvanīt personāldaļas meitenei, ja man nekādu ziņu nebūs devuši, solījās divu nedēļu laikā un teica arī, ka intervijas tikko sākušās, tā ka uz ātru atbildi tāpat neceru, un parunāt par otras vakances iespējām, un varbūt piedāvāties sarunas gaitā pirmo mēnesi nostrādāt bez maksas, kā pārbaudi, ja viņiem šķistu, ka man nav pareizās pieredzes, jo reāli uzdevumu ziņā zinu, ka spētu tikt galā ar tiem, un man vnk jātiek būtu iekšā, varbūt izklausos pārlieku pašpārliecināta, bet es zinu, un esmu jau vairākkārtīgi pierādījusi, ka spēju tikt galā ar jebko, ja to vēlos, un strādāju es tiešām ar atdevi, tur nu neviens šī brīža darbā arī nevar nu nekādi iebilst, it īpaši, ja vienkārši salīdzina apjomu. Ideja, protams ir bīstama, bet man vēl joprojām stāv izlaiduma dāvana, un zinu, ka varētu izvilkt mēnesi divus savelkot kārtīgi jostu arī neieejot atkal parādos. Taču kamēr darbā pārdomāju šo, priekšniece iesauca pie sevis, izrādās, ka viņa manā vārdā runājusi ar citu nodaļu vadītājiem un divās nodaļās nepieciešami esot darbinieki, protams, ka viss ir varbūt, bet tā ir jauka cerība, it īpaši pēc personāldaļas attieksmes, bet nu labi uzņēmums pārāk liels un ar personāldaļu kontakts attālināts, un atrodas arī citā ēkā un vietā, tā ka gaidīt no viņiem kaut ko grūti, ja darbinieku daudz un personīgas intereses vai pazīšanās nav. Un iestāstīt nepazīstamam cilvēkam, ka tiešām esmu laba arī īsti nevar, jo nu pierasts teksts tas ir no visiem, ticība atkarīga šeit no harismas līmeņa nevis no realitātes, jau nācies ne vienu vien gadījumu, kad cilvēki samuld par savām spējām nezin ko un kad reāli kaut kas jāizdara - nekā. Kaut vai A., kurai kā galvenais CV punkts izcelts pašā vidū un vēl vairākkārt uzsvērts vēstulē ir labās excel zināšanas un sertifikāti kaut kādi tajā un nespēj izdarīt pat pašas elementārākās lietas, ko zin darbinieces, kas sūdzas, ka to nesaprotot, un es vienmēr uzskatīju, ka manējās ir vidusmēra, bet tagad jau sākt brīžiem apnikt, ka līdzko kā kādai kāda problēma ar excel, word, outlook, vai vēl kādu datora programmu tā uzreiz izskan sauciens pēc manis, nez kā tas aizgājis arī uz pāris citu pilsētu nodaļu darbiniecēm un bija diezgan dīvaini sniegt konsultācijas attālināti. Glaimojoši, bet tomēr drusku dīvaini brīžiem, saprotams vēl no vecākām darbiniecēm, bet ir arī tādas, kas ir arī manā vecumā, tā ka....ņjā. Kaut kā man sācies tas periods, ka, jo vairāk kāds uzsver savas zināšanas, jo mazāk es tām ticu. Uzjautrinoši šķiet arī, ka biju īstenībā nolēmusi jau ko darīšu pēc līguma beigām, biju pieņēmusi Doka piedāvājumu ne tikai tā pat vien, lai izklaidētos, doma bija apjautāties un uzzināt cik ļoti spēkā ir vēl viņa pavasara piedāvājums, biju jau arī izstāstījusi visu mammai, esmu pārliecināta, ka viņa priecājas par Kaspo tik ļoti tieši, jo domā, ka tagad esmu drošībā no stulbām idejām, bet tur nu nav nekāds Kaspo panākums, bet tikai tas, ka doks pārtrauca visu komunikāciju un sagrāva visas iespējas un tagad tas tāpat vairs nekam neder. Protams, bija tas, ka vajadzēja visu sarunāt konkrēti arī, jo tas, ka kaķis tiktu iemidzināts un mājas man kur kādreiz atgriezties nekad vairs nebūtu, ka viss ko nevarētu savākt tiktu izmests (un to nu esmu pieredzējusi vairākkārt, vēl joprojām brīžiem dusmas ir par izmestajiem maniem zīmējumiem un stāstiem un dažiem citiem personīgajiem sīkumiem, kuri nu neaizņēma nekādu vietu un varēja jau arī pateikt), tamdēļ gribējās arī pirms lecu pārliecināties, ka ir arī pamats redzams. Bet nu jā....izsmeltais H2O un tagad tāpat tam nav nozīmes un nekad vairs nenotiks.
In other news - nopirku testu, it kā lasot nebija nekas rakstīts, ka jādara tieši no rīta, taču ņemot vērā, ka zināms, ka tad esot visprecīzāk, domāju varu pagaidīt arī līdz tam. Panika atkāpās, zinu ka no vienas reizes, kas teorētiski skaitot būtu bijusi auglīgajā dienā, kamēr esmu bijusi uz tabletēm ir ļoti nereāla, un normālo mēnešreižu trūkums drīzāk jau nu izskaidrojams, ka ovulācija nenotiek un tabletes strādā, protams, neatkarīgi no testa, tāpat aiziešu pie ārsta, un man pofig ko kurš grib, no šodienas, oficiāli tabletes vairs nelietoju, un tās ir tikai mans noslēpums un drošība, nevienam citam gar to nav nekādas daļas un var iet ieskrieties. Papildus, mēģinu ēst pareizi, vai vismaz kvalitatīvi, vakar sacepu cūgaļas gulaša šķēlītes šodien vistas fileja (sanāca gan ļoti sausa) piedevā ar svaigiem salātiem, gurķiem, tomātiem, papriku. Nopirku arī B vitamīnus, kas man vienmēr trūkstot un dzelzs tabletes. Šodien darbā atkal bija reibonis, un jāmēģina kaut ko beidzot darīt lietas labā, jo par jau vairākus gadus esošo problēmu, nepilnvērtīgā uztura dēļ es ļoti labi zinu. Ir bijuši savi laiki, kad nedēļas no vietas pārtiku tikai un vienīgi no makaroniem, īsti pat neko klāt nepievienojot izņemot sāli, dažreiz varbūt piemaisīju olu, ja nu gribējās ko īpašāku (vēl joprojām šķiet ka doks meloja stāstīdams, ka tā darīt nedrīkstot, viņa klātbūtnē es to olu piejaucu pannā uzcepot, un ņemot vērā cik ātri tās uzcepas nesaprotu problēmu, normāli sev taisot es tās vienmēr slinkumā un nevēloties smērēt traukus uz reiz iejaucu karstos, pēc ūdens nosmelšanas un viss bija ok). Lēti un laiku neaizņēma daudz, it īpaši izdevīgi bija laikā, kad naudas praktiski nebija un bieži mēneša beigās pēdējās dienās bija palikuši pāris santīmi, kas pat latu īsti neveidoja. Bet tas laiks ir pāri, un no minimālās esmu augusi pamatīgi un arī parādu, parādu nav, ok vēl līzinga maksājumi pāris palikuši par datoru, bet tur arī nav kavējumu un beigsies martā. Drusciņ satraucos, ka šādi ēdot apvelšos kā liela muca, bet pa vasaru visa stresa dēļ un arī neveselīgā dzīvesveida kultivēšanas dēļ tāpat jau pieņēmusies svarā esmu, lai gan pēc indeksiem normāls svars vēl joprojām, tā ka pārāk arī nesatraucos.
|
|
(4 comments | comment on this)
|
|
|
|
|