Sen neredzētās Rokija filmas noskatītas no jauna. Nu ir sasodīti labas, tik tiešām.
Pamazām sevi nokrauju ar videotehniku. Manā sarakstā tagad ietilpst jaunākais GoPro ar praktiski visiem iespējamajiem aksesuāriem - liec tur uz krūtīm, galvas, pie mašīnas utt. Pasūtīts jau metru garš slaideris artsy šotiem, drīzumā tiks pasūtīts normāls statīvs ar fluid galvu, kuru varēs arī uz šī slaidera uzlikt, kā arī lētā gala glidecam ar quick release plāksni. Pagaidām vēl neesmu saņēmies, bet ir nolikta nauda T3i DSLR iegādei, tik negribās sasteigt, jo tam jau arī uzreiz vajadzētu daudz laika, lai apgūtu. Katrā ziņā, man ir padomā pāris video, ko vasarā gribētu safilmēt, plus, kad atlaidīs no darba, varēšu kāzas filmēt un dzert bez maksas. :D
Šodien izbaudīju čīgānu pirti, kas izskatās apmēram šādi. Es nebiju pazīstams ar šo fenomenu. Galīgi nenožēloju. Kā nekā man šī bija pirmā brīvā diena no treniņiem pēdējo 2 nedēļu laikā.
Un, runājot par sportu - mani pašu pašreizējie rezultāti neiepriecina, taču esmu tādā dīvainā semipro stāvoklī, kur man sāk apmaksāt dažas lietas un es ar savu lauķa sirdi jūtos tā, itkā mani būtu nopirkuši. Tagad izskatās, ka mans pienākums būs sisties ar ārzemniekiem, tepat LV par visādām tituljostām un iznīcināt pretiniekus amatieru sacensībās. Dīvaina štelle - street cred un tāda kā pienākuma sajūta aug, taču, manuprāt, līmenis - ne. Depresīvi, a ko darīt?
Esmu atsācis lasīt. Pašlaik gan tie ir žurnāli (kuri, starp citu, tika pasūtīti līdz šā gada sākumam, taču nez kāpēc joprojām nāk kaudzēm - nevaru paspēt izlasīt) un iesākta paīsa fantastika, taču mani tas priecē.
Ar rokas pumpi nekad nepumpēšu velo riepas. Salocīju ventili, plus, riepa vēl tukšāka kā pirms tam. Katrā ziņā velosezona tūlīt sāksies. Par to esmu priecīgs.
Es esmu vienīgais, kuram vairs nesanāk mierīgi ieelpot brīvajā laikā? Vai tā ir tāds pieauguša cilvēka pienākums - būt uzvilktam visu laiku? No rīta pieceļos - tā, šodien atpūtīšos šādā veidā: un sastādu sarakstu. Tad saprotu, ka neiekļaujos deadlainā un sāku steigties. Nedod dievs, kaut kur uzaicina, kas izjauc grafiku. Vienā brīdī sāc domāt - wtf notiek? Kur paliek nesteidzīga tējas malkošana uz balkona, skatoties uz koku galotnēm un bērniem, kas pagalmā spēlējas? Nē - ja tēja, tad tur var iebāzt vēl klausīties podkāstu, kuru nesanāca dzirdēt, plus, paralēli jau var šķirstīt foto žurnālu, kurā bija neizteiksmīgi raksti krievu valodā, kurus nemaz negribās lasīt. Tad vēl - varētu pie reizes locīt izmazgātās zeķes. Pag'. Ko es daru? Info un darāmā apjoms laikam ir tik liels un laika ir tik, cik viņa ir, jāsadod sev pa dirsu un jāļauj izbaudīt brīdi, kad nav jāsteidzas. Zajebal jau tā steiga.
A savādāk - same old, same old.
Pamazām sevi nokrauju ar videotehniku. Manā sarakstā tagad ietilpst jaunākais GoPro ar praktiski visiem iespējamajiem aksesuāriem - liec tur uz krūtīm, galvas, pie mašīnas utt. Pasūtīts jau metru garš slaideris artsy šotiem, drīzumā tiks pasūtīts normāls statīvs ar fluid galvu, kuru varēs arī uz šī slaidera uzlikt, kā arī lētā gala glidecam ar quick release plāksni. Pagaidām vēl neesmu saņēmies, bet ir nolikta nauda T3i DSLR iegādei, tik negribās sasteigt, jo tam jau arī uzreiz vajadzētu daudz laika, lai apgūtu. Katrā ziņā, man ir padomā pāris video, ko vasarā gribētu safilmēt, plus, kad atlaidīs no darba, varēšu kāzas filmēt un dzert bez maksas. :D
Šodien izbaudīju čīgānu pirti, kas izskatās apmēram šādi. Es nebiju pazīstams ar šo fenomenu. Galīgi nenožēloju. Kā nekā man šī bija pirmā brīvā diena no treniņiem pēdējo 2 nedēļu laikā.
Un, runājot par sportu - mani pašu pašreizējie rezultāti neiepriecina, taču esmu tādā dīvainā semipro stāvoklī, kur man sāk apmaksāt dažas lietas un es ar savu lauķa sirdi jūtos tā, itkā mani būtu nopirkuši. Tagad izskatās, ka mans pienākums būs sisties ar ārzemniekiem, tepat LV par visādām tituljostām un iznīcināt pretiniekus amatieru sacensībās. Dīvaina štelle - street cred un tāda kā pienākuma sajūta aug, taču, manuprāt, līmenis - ne. Depresīvi, a ko darīt?
Esmu atsācis lasīt. Pašlaik gan tie ir žurnāli (kuri, starp citu, tika pasūtīti līdz šā gada sākumam, taču nez kāpēc joprojām nāk kaudzēm - nevaru paspēt izlasīt) un iesākta paīsa fantastika, taču mani tas priecē.
Ar rokas pumpi nekad nepumpēšu velo riepas. Salocīju ventili, plus, riepa vēl tukšāka kā pirms tam. Katrā ziņā velosezona tūlīt sāksies. Par to esmu priecīgs.
Es esmu vienīgais, kuram vairs nesanāk mierīgi ieelpot brīvajā laikā? Vai tā ir tāds pieauguša cilvēka pienākums - būt uzvilktam visu laiku? No rīta pieceļos - tā, šodien atpūtīšos šādā veidā: un sastādu sarakstu. Tad saprotu, ka neiekļaujos deadlainā un sāku steigties. Nedod dievs, kaut kur uzaicina, kas izjauc grafiku. Vienā brīdī sāc domāt - wtf notiek? Kur paliek nesteidzīga tējas malkošana uz balkona, skatoties uz koku galotnēm un bērniem, kas pagalmā spēlējas? Nē - ja tēja, tad tur var iebāzt vēl klausīties podkāstu, kuru nesanāca dzirdēt, plus, paralēli jau var šķirstīt foto žurnālu, kurā bija neizteiksmīgi raksti krievu valodā, kurus nemaz negribās lasīt. Tad vēl - varētu pie reizes locīt izmazgātās zeķes. Pag'. Ko es daru? Info un darāmā apjoms laikam ir tik liels un laika ir tik, cik viņa ir, jāsadod sev pa dirsu un jāļauj izbaudīt brīdi, kad nav jāsteidzas. Zajebal jau tā steiga.
A savādāk - same old, same old.
tā čigānu pirts šķiet baigi labā ideja, nav jāmokās ar celtniecību īpaši, lai ko tādu norealizētu
un jā, skaties uz putniem un zaķiem un malko tēju, piekrītu par steigu