nothing but the sky

Recent Entries

5/12/12 08:11 am

Uz pasaules nav cita tik pelēka toņa kā gaismai tieši pirms saullēkta.
Dažreiz es sēžu un smēķēju piecos no rīta (vai agrāk), un tālumā kūko dzeguze, un putni uzbudināti zviedz. Dažreiz.
Varbūt tā tobrīd ir dzīves pilnība.

5/1/12 03:42 pm

Kādu brīdi sēdēju Meža kapos uz soliņa, nedaudz pagurusi no lapu grābšanas. Augšā virs galvas slējās augsti, plaukstoši lapu koki, un manī ielija miers. Visapkārt bija Senā Dzīve. Mierpilnā, jēgpilnā. Dzīve, ko man tik ļoti gribētos sev, bet kas ir aizgājusi nebūtībā jau pirms daudziem gadu desmitiem. Uz zemes ir palikusi tikai tās atblāzma. Klusējoša ēna.
Dažreiz ir savādi iet kaut kur kopā ar vecākiem un izgaršot tā visa bērnišķīgo ērtumu, tomēr reizē ar visām savām ķermeņa šūnām just, ka tu jau sen esi pieaugusi, ka nekā no bērna tevī vairs nav atlicis, tikai atmiņas. Tu jau sen esi atsevišķa. Tu jau sen esi smilga.

4/30/12 09:26 pm

Dažreiz man tik ļoti gribas, lai viss būtu kā agrāk. Lai pļavā pie upes viļņotos smilgas nevis slietos šķūņveidīgi vidusšķiras namiņi. Lai vecie koki joprojām būtu dzīvi. Lai to saknes urbtos ārā uz taciņām. Lai vasaras vilktos laiski un bezgalīgi. Lai manās domās būtu senie cilvēki. Tik labi zināmie, gandrīz sataustāmie kā pašas matu šķipsnu sausnējums. Jo tālāk dzīvo, jo mazāk tevī paliek tevis.
(Esmu neskaitāmas citas sievietes ar neskaitāmām citām dzīvēm. Esmu piekrāpusi pati sevi. Pārgulējusi ar pārāk daudz identifikācijām. Esmu krāpniece. Fikcija. Tāda ir patiesība.)
Current Music: Natalie Walker - Circles

4/29/12 11:43 pm

Dzīve jau nekad nebūs labāka kā pašlaik, man ienāca prātā šī taisnīgā doma šodien, rīta pusē, sēžot šūpolēs kopā ar kādu īpašu cilvēku. Dzīve nevar būt labāka. Vienkārši. Tīri fiziski. Visam ir robežas. Un varbūt tieši tur sākas skumju punkts. Šajā apjausmā, apstāklī. Tad tevī atraisās mezgls, mūžvecais zemes vēzis. Bet viss ir labi. Viss vienmēr ir tik labi.

4/29/12 11:08 pm

Ja pūš šis siltais vējš, un gaiss ir maigs, un dienas lēni nomaina viena otru, viegli kā pieskaroties klavieru taustiņiem, tu sāc netīšām izvēdināties ārā no sevis, no esamības, no pasaules, no visa šī. Un vairāk jau arī nekā nav. Pēc tam. Nekā, ko teikt, nekā, kam būtu nozīmes. Bet tā jau ir bijis vienmēr. Arī pirms tam. Tu zini to. Tik skaidri, it kā tas būtu iegravēts tev uz sirds. 

Un tu jau vēl mazliet izmisīgi vēlies pieķerties dzīvei. Kaut vai lietām. Tomēr neizdodas. Ne līdz galam. Nekad. Ticami.

Varbūt es beidzot esmu aizmaldījusies līdz pasaules malai. 
Tuvojas kārtējā skumjā vasara. Vasaras nevar nebūt skumjas apriori.

4/28/12 09:10 am

Manas domas ir kā vējš. Tās nepielīp. Tās tikai viegli pārslīd pāri. Vīrietis uz perona no rīta. Es lūkojos uz viņu tāpat kā uz mūžveco bērzu pie stacijas ēkas. Viņš ir skaists, jo paskumjš. Sievietēm patīkot skumji vīrieši, bija teikts kādā grāmatā pirms vairākiem gadiem. Man jo īpaši. Un tomēr viņi ir tik ļoti līdzvērtīgi, nenozīmīgi un dziestoši- vīrietis un bērzs šorīt. Neskaties uz mani, es domās viņam saku. Lūk, uz perona ir balināta sieviete violetās, skaistās augstpapēžu kurpēs. Skaties uz viņu. Viņa tik glīti sper soļus. Tik pareizi. Ar pieredzi. Ar gadu gaitā uzdzīvotu inerci. Neskaties uz mani. Tev droši vien tāpat ir sieva, bērns, suns un mauriņš, kas drīz būs jāpļauj. Un sievietes kurpes ir samtainas, un materiāls, no kā tās darinātas, ir romantiski iekrokots. Pēc tam aiz vilciena loga garām slīd Juglas ezers- šis vecais spogulis. Un es zinu, ka manī viss ir apdzisis. Viss ir tikpat auksts un nejūtīgs kā šī ūdens rāmā virsma ar gariem koku atspulgiem. Apdedzinātas, apskrambātas rokas ar mīkstu, maizes mīklās atmiekšķētu ādu guļ man klēpī tik svešas un tālas, un bezpalīdzīgas. Ja nav Tevis, nav arī manis. Tā būs vienmēr.

4/25/12 07:16 am

Man jau šķita, ka jābūt kādam objektīvam iemeslam, kādēļ šorīt nevaru izrāpties no gultas, bet, kad tas tomēr izdarīts, nevaru noiet taisni, un rokas ir kā no cukurvates uzpūstas. Izrādās, mana ķermeņa temperatūra praktiski nepārsniedz 36°C. Bet rīts tikmēr ir tik skaists un vasarīgs, tāds saldi sērīgs kā agrāk, kā pirms miljoniem gadu vasarās šeit, kā pirms miljoniem gadu, kad es vēl biju.
Current Music: Susanna & The Magical Orchestra - Love Will Tear Us Apart

4/24/12 10:46 am

L.S. kādreiz sev zīlēja Bībelē. Es to varētu darīt Čaka dzejas krājumos. Vienmēr uznirst vispiemērotākie vārdi vispiemērotākajām situācijām.
Uz manas ielas tikmēr guļ garas, skumjas lietavu peļķes. Es zinu, ka tajās atspīd koki. Tumšpelēki. Izstiepti.

4/24/12 10:42 am - priekš H.

Mūžam sev esmu čukstējis vienu:
Pāraudzi sevi un savu dienu.
Pasmīni sāpei un aizmirsti klizmu,
Saplūsti kopā ar saules vizmu.
Spēku sev smel no vismazākā strauta,
Trīcošas lapas, kas viesuļa rauta.
Cel sevī kalnu, ko nezina citi,
Tad nebūs tev bargs pat visdziļākais kritiens.

(Aleksandrs Čaks, Vēlēšanās)
Tags:

4/24/12 09:12 am

Nekā nav. Patiesībā. Nekas visu laiku slīd cauri tavām dienām, nedēļām, visiem šiem gadalaikiem, nekas vienmēr urbjas pa tavu smadzeņu cauruļvadiem. Dažreiz es tā nodomāju. Dažreiz vakaros. Un diemžēl sava taisnība tur ir.
Esmu nogurusi no visiem šiem gadalaikiem. Arī tā es dažreiz nodomāju. No tās sajūtas, kā tie paiet, pusiemīlēti, pusizdzīvoti. Man vienmēr ir šķitis, ka dzīve vienā konstantā gadalaikā varētu būt labāka. Tomēr kurš ir teicis, ka dzīvei jābūt labai, vai ne.
Mēs esam aizkosti. Mēs visi. Es dažreiz nodomāju.
Pārmaiņas. Pārmaiņas mani nogalina.
Powered by Sviesta Ciba