nothing but the sky

6/11/12 09:43 pm

Es jūtos ļoti aizsērējusi un nepatiesa. Sašūta no daudz bezgaumīgām detaļām kā tās segas, kas darinātas no dažādu audumu gabaliņiem. Dzīves blaknes.

• +

6/7/12 01:51 pm

Dzīve kaut kur ir aizgājusi. Pati savā nodabā. Kaut kur tālu, tālu prom no manis. Es to nemīlu pietiekami, tomēr dažreiz pārāk.

• 2
• +

5/29/12 09:54 am

Tas, kā lietainās dienās drēbju skapis grimst ēnās, un tev uz brīdi rēgojas, ka tu esi atvērusi kāda cita dzīvi. Dzīvi, kas apveltīta ar kaut kādu dziļāku un senāku fundamentu. Dzīvi, kas dzīvo pati sevi kā senu puķu stādījumu saknes pamestā dārzā, dzelžaini iekrampējušās augsnē, par spīti visu rijošajai velēnai.

• +

5/24/12 03:52 pm

Eju pa koku ēnās iegrimušu ielu. Man mugurā ir žakete, ko neesmu vilkusi kopš 2006.gada, es atceros precīzi. Uz ausīm lēni un sērīgi skan Love Will Tear Us Apart. Viss ir labi. Es gaidu to brīdi, kad man nekas nebūs jādara, un es varēšu mētāties uz dīvāna ar lētu lasāmvielu un ēst maltītes, ko gatavojis kāds cits. Es gaidu to brīdi, kad vasarā pēc zāles pļaušanas es apsēdīšos uz lieveņa, iedzeršu aliņu un apēdīšu klāt saldējumu. Alus kopā ar saldējumu garšo tik labi. Es gaidu to brīdi, kad dzīve iztecēs cauri maniem matiem kā ūdens lāses pēc galvas mazgāšanas, un gaiss kļūs tīrs. To aizpildīs tikai vasara, tikai saule, putni un vējš.

• +

5/21/12 07:34 pm

Vispār man pietrūks tie brīži no rītiem, kad Jelgavas vilciens pārslīd pāri dzelzceļa tiltam, un ir vecā Daugava, un ir... diena. Jā, tobrīd ir diena. Tik vienkārši un skaidri kā vēl nekad. Skumji apcerīga, mazliet saspringumu muskuļos raisoša, bet patiesa un īsta kā mīļotais, kāda nekad nav bijis un nebūs.

• +

5/21/12 07:07 pm

Sapņoju par vilcienu. Par dīvainu, skumju elektrisko vilcienu, kas maldījās pa samudžinātiem sliežu ceļiem, brauca uz nepareizo pusi, un stacijas viena otrai sekoja gausi, to nosaukumiem parasti saturot burtu "ķ". Dažās pieturās vilciens durvis nemaz neatvēra, un uz perona stāvošie cilvēki netika iekšā. Man blakus sēdēja jauna meitene. Kādā brīdī viņa bija sapirkusies pilnas rokas un klēpi ar biezpiena sieriņiem, tāda dīvaina izmēra, lieliem un ovāliem kā ziepes, ar baltās šokolādes glazūru. Viņa piedāvāja pacienāt arī mani, bet beigās pati sāka badīgi ēst un nevienu man tā arī neiedeva. Es zināju, ka nekad neaizbraukšu līdz pareizajai stacijai ar šo vilcienu.

• +

5/16/12 04:43 pm

Lietus piezagās pavisam klusi.

• 5
• +

5/12/12 10:06 am

Tagad es Tevi gribu īpaši. Gribu, lai Tu aizved mani, kur ir meži un klajumi, kur gaiss smaržo pēc lietus, un dzīve ir bezgalīga.

5/12/12 09:52 am

Laiks ir palicis kā lietavu peļķes, kas lēnām, dienām slinki vijoties, iztvaiko un izzūd. Laiks ir palicis bez manis.

5/12/12 08:14 am

Man patīk no rītiem iekāpt elektriskajā vilcienā un apsēsties. Sēdekļi ir tik lēzeni, un viss ir viegls. Aiz loga aizslīd Daugava, zemu veļot savus tumšos ūdeņus.