nothing but the sky

Arī meitene, kas dejo, rībinot bungas, un dzied tik skaistā balsī, ka man aizraujas elpa. Pa starpu viņa pasaka vārdus - vīrietis, kas modina sievietē mīlestību bez nolūka uz to atbildēt, ir gļēvulis. Tad dziesma un dejošana turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Gaisā ņirb viņas krāsainais paģērbs un garie, gaišie, nekārtīgās cirtās plīvojošie mati.

Visu dienu līst, lēni un skumji. Lietus kā gliemezis monotoni rāpjas pāri laikam, it kā bezmērķīgi, it kā ļoti, ļoti bezmērķīgi.

Vietā, uz kuru eju, pļava ir applūdusi, un ūdenī spoguļojas koki. Ceļš tajā vietā met līkumu, un uz augšu nedaudz lien visu iespēju zeme. Ir tādas vietas uz pasaules pa retam. Kurās realitāte it kā ieplaisā, un var sajust to pirmatnējo, tīro, neaptraipīto dzīves sajūtu/dziņu.

Sākumā mēs bijām skaisti. Kā pludmale, kurā vēl nav cilvēku. Jūrmalas smiltis stāv krastā un aicina iegremdēt pēdas. Viss tik tīrs un kluss, plašumi, kas vēl priekšā. Bet tad tu pēkšņi nonāc it kā stacijā, pienāk elektriskais vilciens, un no tā kāpj laukā cilvēki, aumaļām, straumēm, un tu stāvi tās nevaldāmās plūsmas vidū un vairs nesaproti, kur tu atrodies, ko tu te dari, un kādēļ viss ir tik skaļš.

Esmu par daudz pateikusi. Visur, kur paskatos, manis ir par daudz. Un tā pat neesmu es. Ne patiesībā. Tās ir kaut kādas šļakatas, peļķes un dubļi, dezorientācija. Atgūt savu nevainību. Tīrību tur apakšā. Viss pārējais nāca pēc tam un pa virsu. Dzīve, izmisums.

*

Vienkārši neviens nekad nav atminējis tavu paroli. Mehānismi nav nostrādājuši. Visa pasaule ir meli.

*

Reizēm no rītiem es pamostos ar iekāri. Tā ir reizē ķermeniska un garīga, un pārpasaulīgi maiga. Un man nav to, kur likt, tā plūst pāri malām bezjēdzīga.

Es nekad nepamanu to brīdi, kurā es kļūstu par virsmu, uz kuras slinki klājas neskaidra dzīve. Kā akvareļpapīrs.