nothing but the sky

5/7/13 06:09 pm

Un tad nez no kurienes iestājas tāds trausls dzīvesprieks. Kā pirmo salnu plēvītes pār rudens peļķēm, tik trausls. Tev pat bail tam pieskarties, ja nu izkūst, ja nu sabirst starp pirkstiem. Tu kāri tver katru tā sīkāko kustību sevī, pieploc kā pie avota, lai remdētu slāpes. Tomēr nedrīkst sadzerties par daudz, par strauju. Viss, ko mēs iemīlam, apsīkst ātri.

• +

5/6/13 07:19 pm

Tikai pirmās, patiesi siltās pavasara dienas man vienmēr atklāj to, cik patiesībā (nepiedodami) daudz manī ir ziemas. Es neprotu to siltuma vieglumu un bezrūpību. Vienmēr esmu sapņojusi kādu laiku padzīvot vietā, kur nav ziemu, un paskatīties, kas tad notiktu ar Ziemu Manī.

• +

5/6/13 03:49 pm

Sēdēju un skatījos, kā saulē sildās zeme. Brūngani zaļa zeme, it kā pēc miega nedaudz izspūrusi, savēlusies. Pēc ļoti ilgiem laikiem klausījos The Doors un atcerējos, ka vienmēr esmu domājusi - tās skumjas, kas ir šajā mūzikā, ir tik bezdievīgas, ka cilvēkam ir jābūt ļoti pieaugušam, lai tās gan izdzīvotu, gan pārdzīvotu. Klausoties, kā Morisona balss izdzied vārdus - Before you slip into unconsciousness. I'd like to have another kiss. Another flashing chance at bliss, man vienmēr ir bijis skumji līdz pašai serdei, tā, ka dziļāk nav kur. Un tomēr mana cigarete nokūpēja, kafijas krūze iztukšojās, dziesma izskanēja un dzīve turpinājās. Dažkārt liekas tik nepiedodami - tas, ka tu beigās vienmēr izdzīvo.

• +

5/5/13 09:13 pm

Take me, take me, home - sievietes balss žēlabaini kliedz dziesmā. Es lēnām staigāju pa veikalu ar iepirkumu grozu uz elkoņa, kurā ielieku visu, kas visvairāk izceļas plauktos. Būtībā man ir vienalga, ko es pērku. Atceros kaķbarību. Pa laikam no kabatas izvelku mobilo telefonu, lai uzliktu vēlreiz to pašu dziesmu vai izlasītu īsziņu. Burned out flames should never re-ignite - Viņa dziesmā apgalvo. Varbūt tā ir taisnība. Par manu dzīvi kā tādu. Tā ir izdegusi. Un velti ir mēģināt to jebkad iekurt no jauna. Varbūt tādēļ man ir tik viegli izlikties par cilvēku, spēlēt savu eksistenci kā viena aktiera izrādi. Jo nav nekādas patiesības tur apakšā, nav patiesības, ar ko nonākt pretrunā. Tevis nav, manis nav. Tikai mākoņi brauc debesīs, pūš vējš. Es nāku pret krastu un atkāpjos kā jūra, ļoti strauji, ļoti ātri raujos prom, kā apdedzinājusies, tā vienmēr, tā visu mūžu. Beigās paņemu no plaukta alus pudeli. Pēc puslitra es jau būšu iereibusi, un uz brīdi manā ķermenī iestāsies īslaicīga labsajūta, pirkstgalos kutināsies karstas asinis, viss šķitīs par kripatiņu īstāks, aptaustāmāks, reālāks, ticamāks. Ja es no kaut kā patiesi ciešu, tad tā ir nespēja sajust Visu Šo. Nespēja aizsniegt, aizskart Īstenību. Mēs esam caurspīdīgas viena otrai. Mēs visi esam caurspīdīgi viens otram.

• +

5/4/13 12:37 pm

Izeju ārā izkārt karogu. Zeme čaukst zem maniem soļiem. Esmu tuksnesī, domāju. Un mans tuksnesis ir piebiris ar cepumu drumslām un veltām domām. Tādas ir manas iedzeltenās tuksneša smiltis. Apsēžos uz sliekšņa, dzeru kafiju un smēķēju. Aust trausls rīts. Bet smiltis ir sausas manā saujā, tagad tās ir izžuvušas sausas un siltas kā vasarā, kā jūrmalā. Tu iegremdē pirkstus un sajūti katru sīkāko akmentiņu, sajūti katru kvarca šķembu, un sauli, kas uzsūkusies sīkajos smilšu graudos. Tā sasilda tavas mūžam ledainās rokas, uzsūcas tevī caur ādu, caur tavu asinsriti. Tu aizver acis un smaidi, tavu pirkstu starpās uz brīdi ir laika bezgalība. Shadows settle on the place, that you left. Collecting names of the lovers that went wrong. The lovers that went wrong. Fonā skan nebūtiska dziesma ar nebūtiskiem vārdiem. Būtisku vārdu nemaz nevar būt. Pasaule, pat dzīve ir vien tāda izjukusi bilde, puzle, ko nekad nesalikt atpakaļ kopā.

• +

5/3/13 07:58 pm

Skatos, kā zāle pamazām aprij manu zemi, to zemi, kuras brūno, pēc ziemas nobrāzto kailumu es pat nepaspēju iemīlēt. Tagad viss notiek, es domāju. Ārā aiz loga. Notiek strauji un neapturami. No ievām nenovēršami spraucas laukā savītas lapu tūtas, ievas vienmēr ir tik niknas, nez kādēļ tā, niknas un alkainas, un nespēj pagaidīt. Un visā šajā reibonī, ko es tveru no droša attāluma, caur stiklu, es tomēr apjēdzu, ka man vairs nav veidola, nav kontūras. Ja nav Tevis, nav arī manis - es atceros veco pasaku. Tur aizvien neko daudz nevar līdzēt. Tomēr man ir labi tā - nebūt. Tā personiskā bezsvara un nenozīmības sajūta jau ir tik sena, gandrīz kā bērnības atmiņa, kas tevi atkal aizved mājās, iegremdē tevi atpakaļ tajā mirklī, kurā viss vēl var būt labi. Pasaules gals tiek izdzēsts no vēstures annālēm un aizmirsts kā rotaļlieta, kuru tu esi pāraugusi. Nav labi spēlēties ar tumsu - tu vēl sev iečuksti ausī atgādinājumu - nepavisam nav labi, atceries priekšdienām. Bet tu neatcerēsies. Tu nekad neatceries.

• +

5/1/13 01:33 pm

Dzīve mūs jau ir apmainījusi. Aizvietojusi ar citām ēnām. Uz brīdi izeju ārā un saprotu, ka nevaru vairs pieskarties zemei. Varbūt tā ir kļuvusi caurspīdīga. Vai arī manas rokas. Tas no sāpju trūkuma - es sev pasaku priekšā. Jo sāp jau tikai īstenība. Nekas sāpēt nevar.

• +

4/30/13 09:11 pm

Vilcienā man blakus apsēdās trīs kuplas dāmas (vidējos gados). Viņas jokoja un smējās. Viena piedāvāja jaunākajai cepumus, pēc brīža piebilstot, ka tie esot suņu. Bet galvenais, kas mani satrieca, bija viņu dzīvesprieks - īsts un neviltots. Es veselu mūžību nebiju redzējusi cilvēkos patiesu dzīvesprieku, īstu jautrību, nevis to samocīto pusizlikšanos, kas lielākoties tiek spēlēta sabiedrībā. Varbūt tā ir pilsēta. Pilsēta, kurā mums visiem ir tik sasodīti moderni, melni mētelīši un zābaciņi, mēs visi esam tik izskatīgi un veiksmīgi, savākušies stīvi un iznesīgi savaldīgi, rezervēti līdz pēdējai vīlītei, un mūsu dzīves tik strauji traucas pretī tukšumam, ka mūsu kaklā kāpjošais aukstums un rūgtums piepilda gaisu ar virtuozu melīgumu, tādu ēnu spēli, ko var gandrīz sataustīt. Protams, es pārspīlēju. Bet viņas, viņas dzīvē jutās tik ērti. Es neatceros, kad es pēdējoreiz esmu dzīvē jutusies ērti.

• +

4/29/13 08:54 pm

Sapnī redzu sevi svešā dzīvē. I. māj man atvadas, un kāds cilvēks no pagātnes apliek ap vidukli roku un ved mani prom. Es vēl atskatos, bet visizteiktāk izjūtu vienaldzību pret visu notiekošo. Iela, pa kuru mēs ejam, ir vienās bedrēs, un koki virs galvas tinas biezā krēslā.

• +

4/28/13 07:44 pm

Sunday Munich - Morphine

• +