nothing but the sky

5/24/13 05:33 pm

Lasīt grāmatas par nedziedināmām un postošām mīlām, pilnām tumsas un indes kā čūsku midzenis. Iet uz veikalu pēc alus un saldējuma. Skatīties uz Tevi, mīļotā zeme. Kā Tu, nogulējusi visu ziemu zem sniega, tagad izsapņo gaismēnu rotaļas, saplaukušo lapu atspulgus uz vecās, nogurušās ielas. Zini, mīļotā zeme, starp mums vienmēr intrigas pin Realitāte. Garlaicīgas, nogurdinošas un beigās vienmēr cauras intrigas, tik cauras, ka aizlāpīt nav iespējams. Vai Tu uzrotīsi bikšu staras un iebridīsi jūrmalas smiltīs, uzkarsušās no saules(?). Vai Tu ļausi ledainajiem viļņiem apskalot Tavas pēdas līdz potītēm(?), vairāk ne, tad Tu paleksi malā, sīkajiem akmentiņiem un gliemežvāku šķembām graužoties Tev ādā. Vai Tev būs silti šovasar(?). Tev noteikti būs silti šovasar. Ja es kādu dienu neieslēgtu internetu, es domātu tikai par Tevi, mīļotā zeme. Jo domas par Tevi mani padara par mani, bez intrigām.

• +

5/22/13 09:26 pm

Reizēm mēs iedomājamies, ka cilvēki ir loterijas biļetes, ka viņi ir tāpēc, lai īstenotu dzīvē mūsu absurdās ilūzijas.

• 3
• +

5/21/13 04:13 pm

Izmirkt lietū, pēc tam ar dvieli izslaucīt matus. Ēst saldējumu, kas garšo pēc ābolkūkas. Saost, kā smaržo gaiss - pēc zemes, pēc zāles, pēc ziediem un arī pēc negaisa. Mani pieskārieni šai tukšajai, tomēr reizē arī gana piepildītajai dzīvei tagad ir viegli un paskumji. Bet es atkal pieskaros. Un es atkal mazgājos. Mans ķermenis smaržo. Viss ir mierīgi manā zemē. Varbūt nākošreiz es nepārdozēšu.

• +

5/18/13 09:28 pm

Pamodos no sliktiem sapņiem.

• +

5/16/13 02:59 pm

Dažreiz man šķiet, ka es redzu, kā rotaļājas karma. To nelaimīgumu, ko iedevi, es padevu tālāk. Tas ceļo kā pa klusajiem telefoniem.

• 2
• +

5/16/13 01:59 pm

Spīd apdullinoša saule, dīc mušas, raud kaimiņu suns, smilkstiem atbalsojoties izskārstajā dienā. Tava vieta ir tukša. Bet ilgi tā tāda nepaliks. Zāle aug pa minūtēm, un velēna visu drīz aizgrauzīs ciet. Tulpes noziedot skrullē ziedlapas uz āru.

• +

5/15/13 10:23 pm

Šodien aptvēru, ka jau kādu laiku manī ir iestrādājies paradums vakarus pavadīt ar alus pudeli. Vai divām. Mēs ar dzīvi esam nedaudz aizsapņojušās. It kā būtu apsēdušās uz lieveņa ar cigareti un nesteidzīgi vērotu, kā paiet vasara, kā lēnām izzūd laiks, it kā tā nekad nebūtu bijis. Paklusi mums līdzās ir piesēdis kaķis, tāds pats laika vērotājs kā mēs, nesaistīts. Varbūt laika arī nekad nav bijis. Tikai muļķības. Stundu, dienu un nedēļu  Šobrīd mums vairs neko nevajag. Mums ar dzīvi. Ne vienai no otras, ne no citiem cilvēkiem. It kā mēs nemaz neeksistētu šajā pasaulē. Mēs vairs nelecam klasītes, nespēlējam gumijas, mēs vairs neielīpam citu cilvēku austajos nozīmju tīklos. Tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta. Būt absolūti brīvai no citiem. Es gandrīz varu noticēt tam, ka eksistēju, ka esmu es. Šo atvaļinājumu es labprāt pastieptu garāku. Un turpinātu žūpot. Vien šovakar jau skaidri iezīmējās sajūta, ka alus rūgtā garša mutē sevi ir izsmēlusi.

• 8
• +

5/10/13 05:43 am

Saullēkts. Putni un gliemeži. Iela, kas pēc lietus baltos vālos iztvaiko pēdējo dienu svelmi. Es biju aizmirsusi to pelēkās gaismas absolūtumu pirms pieciem no rīta maijā. Bet ziema bija tik gara, kā gan to var atcerēties. To, ka ar dzīvi iespējams samierināties (viegli).

• +

5/9/13 07:38 pm

Tā smarža, kas tagad nāk no zemes pēc lietus. No kokiem, kuri strauji dzen lapas. No priežu galotnēm, kurās švīkst vārnu spārni. Būtu labi to smaržu savākt un uzglabāt kādā lādītē, lai brīžos, kad tevi pamet pēdējie spēki vīt dzīves skumjo rotaļu, tu atcerētos, kāds aromāts piemīt Patiesumam. Kāda ir sajūta gulēt iekšā Dzīvē, neko vairāk no tās neprasot. Ka tā ir vienīgā Jēga, kāda vispār var būt. Vienīgais veids, kādā (drīkst) pieskarties.

• +

5/8/13 05:08 pm

Es apklusinu savu balsi. Es vairs negribu runāt. Mani vārdi ir kā vecs katlu skrāpis, kaut kādā brīdī tie ir kļuvuši tieši tādi. Bet ar skarbo realitāti neko tīru izberzt nav iespējams. Vien skrāpēt. Tādēļ es vairs nerunāju, ne īstenībā. Vairāk var pateikt mūzika. Vairāk var pateikt svešas fotogrāfijas. Pateikt labāk un neuzbāzīgāk. Vai tad es jebkad spēšu aprakstīt to, kā ir skumt pēc dzīves, kas mums nekad nebija. Kā ir apdzīvot telpu, kuru piepilda tikai Tevis iztrūkums. Kā ir vēlēties mirt un tomēr reizē vēl tik instinktīvi tiekties pēc dzīves, tā bērnišķīgi, ar iekāri pēc mirkļiem un lietām, pēc garšas mutē. Kad stāvēju uz tiltiņa un skatījos, kā manā upē spoguļojas koki, man pienāca klāt un pieglaudās svešs kaķis. Brīdi viņš palika pie manām kājām, un tad vienkārši aizgāja, it kā nekā nebūtu bijis. Vai ir tādi vārdi, kas pateiktu, ka dzīve ir kaķis, kas nāk un iet, kā tam labpatīkas, un tu nedrīksti tam apkļaut savas rokas. Mūsu ilgas un cerības neko nesver, ne kaķa brīvībā un vienpatībā.

• +