02:01 pm
Naktī mašīna, braukdama pa ielu, atstāj aiz sevis sārtus, lukturu mestus gaismas traipus. Kā asiņainu sliedi sniegā. Es stāvu pie loga starp aizkariem un tobrīd esmu pilnasinīgi viena. Tik tālu, cik vien stiepjas skatiens. Tik tālu, cik stiepjas pasaule. Mani piepilda rāma vienaldzība.
06:02 pm
Dažbrīd mani uzmācīgi vajā sajūta, ka esmu iesprūdusi kādā no Haruki Murakami grāmatām, kaut kur kādā lappusē starp rindiņām. Un netieku vairs ārā. Un tur ir kaut kā skumji un tukši reizē. Atceros, vienā no šīm naktīm iemiegot sev cītīgi mēģināju iestāstīt, ka skumjas ir dzīvības pazīme. Bet kas ir dzīvs? Varbūt dzīvas ir tikai skumjas pašas.
(Droši vien esmu iesprūdusi Aitas medīšanas piedzīvojumos 154.lappusē:
"Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī- ka te būtu te. Tā ir vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās. Nu jau desmit gadu.")
09:21 pm
Brīvdienām piemīt kaut kāda savāda piegarša. Tā vienmēr ir bijis. Padziļināta vientulības izteiksme, garāki vakari, dobjāks sals, tālākas lidmašīnas debesīs. Laiks, stiepjoties uz priekšu, liekas nogrimstam tumsā. Dzīve šķiet nolemta pazust svētdienas vakara rīklē. Darbadienas turpretī kaut kā ir spējīgas pārgremoties pašas.