nothing but the sky
September 11th, 2006
11:24 am
Un ikdiena iesūc mani savā miglaini apskaidrotajā apskāvienā.
Iesūc ārā no melniem sapņiem naktīs kā saldējuma kokteili caur salmiņu.
Es esmu mazs plankumiņš beigtā medūzā.
Mazs, sarkans asiņu sarecējums blāvā, izplūdušā šūnā.
Ikdiena, Tu esi svētā
(tikai es to atceros jau pārāk sen).
11:26 am
Man šķiet, mana galva ir maiss. Tumša, blīva auduma kule, aizsieta ar resnu auklu. Es sēžu krēslā un skaidri to jūtu. Jūtu mitri pietvīkušu, savecējušu gaisu, iespīlētu raupji saaustu pavedienu slāņos. Es to jūtu fiziski, es zvēru, es jūtu.
11:26 am
Viena lieta gan mani visu mūžu pārsteidz. Kad esmu uz ielas, un cilvēku apveidi ir kā mežs, kā koki (kad ej, un tev liekas, ka tie slīd garām, tik izstīdzējuši uz debesīm), es gribu būt pareiza. Es nezinu, ko tas nozīmē, bet es vienmēr attopos slima ar šo dīvaino infekciju. It kā (kāds/nav svarīgi kas) trolejbusā no blakus sēdekļa būtu injicējis kreisajā sānā. Kaut ko neārstējamu, protams. Un ir tā, ka vējš tad vienmēr tik sāpīgi atsitas pret ādu (pat ja vēja nemaz nav). Un ir tā, ka es pie sevis nodomāju, dievs, kā man derdzas šī sajūta, derdzas, derdzas, derdzas, tik ļoti sen jau.