nothing but the sky

11:30 am

Mirklī, kad modos no miega, es dzirdēju kādu troksni. It kā kāds klauvētu pie loga. Pavisam klusi. Es atvēru acis un meklēju trokšņa cēloni, bet loga rūts bija kaila. Skatam tā atklāja tikai pelēku dienasgaismu un kopā saplūdušu koku masu.

Es izkāpu no gultas un tūlīt jutu, kā tā manī ieplūst- neomulības sajūta. Tā pārņēma visas domas un fiziskās sajūtas, kā asinsrite tā pulsēja ikvienā ķermeņa šūnā. It kā es pēkšņi aptvertu, ka man nav nekāda pamata zem kājām, ka es krītu, bet nekad nekur nepiezemēšos. Bezdibenis.

Bet es nesastingu, es nenoreibu, es neapstājos. Kaut kur cilvēkā ir tāds kā spēks, šķiet, to dēvē par pašsaglabāšanās instinktu. Ikvienā kritiskā situācijā tas pamostas, sāk brēkt un skrāpēties. Un tad cilvēks iekožas pats savās lūpās, viņš iet pa tumšu koridoru, lai gan zina, ka patiesībā krīt, ka bezdibenis jau sen ir iesūcis viņu sevī, viņš turpina iet. Viņš neprot padoties, līdz galam ne.

Tā es taustījos, vienu soli pēc otra, es nonācu savā virtuvē, es nepazinu savu virtuvi, bet es mehāniski ielēju krūzē vakardienas kafiju un apsēdos krēslā pie loga. Pa mazam malciņam es riju aukstu, rūgtu šķidrumu un gaidīju brīdi, kurā aizmirsīšu, ka atrodos bezdibenī. Gandrīz aizmirsīšu.

Bet ar bezdibeņiem un izdzīvošanu ir tā... ka nekad nevar līdz galam padoties, tāpat kā nekad nevar līdz galam aizmirst, ka esi pamodies brīvā kritienā un lēni, lēni tajā arī izdzisīsi, nekad nesašķīstot. Visums ir bezgalīgs.

• 4
• +

01:46 pm

Es nekad netieku nost no Akmens tilta. Īpaši lietainos vakaros, kad tumsnējais asfalts laternu gaismā spīd no mitruma, es mūžīgi palieku ieslēgta stāstā tik un tik metrus virs Daugavas, starp diviem krastiem. Manas zoles jau ir saplūdušas ar tilta segumu, esmu ieaugusi epizodē ar vientuļo stāvu, kas kādu brīdi lūkojas upes dūmakainajā ūdenī, tad nolec un grimst, sniedzoties pēc duļķainās un akmeņainās upes gultnes. Bet pēc brīža es atkal attopos uz tilta, atkal domāju, ka jāiet tālāk, tikai upe hipnotizē, tik bezjēdzīgi vilina sevī, it kā ar pēdējiem spēkiem vēl izmisīgi censtos mani noslīcināt. Tā tas atkārtojas neskaitāmas reizes un nekad nebeidzas.

Esmu iesprūdusi arī tajā rītā ar viņa sastingušo skatienu. Es vienmēr palieku pasacījusi to, ko nevajadzēja izrunāt, un mani vaibsti ir kļuvuši kaili, pat caurspīdīgi, es to jūtu un tobrīd ienīstu savu seju, kas šķiet ierāvusies uz iekšu, ieplakusi kaulu spraugās. Pelēkā rīta gaisma padara mūs bezveidīgus un patiesus, pat ja mēs melojam, mūsu izmisums izklājas uz sausajām, nekustīgajām lūpām. Viņš skatās. Pārāk ilgi skatās. It kā gaidītu manu pēdējo iespēju izlabot teikto. Bet es klusēju. Mūsu sejas jau ir notecējušas peļķē mums pie kājām uz netīrās grīdas. Drīz mēs tajā slīksim, drīz mēs visu atlikušo mūžu slīksim savu notecējušo seju renstelē.

Un varbūt ir vēl daži stāsti, vēl daži apburtie loki, kuri uzreiz nenāk prātā, un ar gadiem tie tikai vairojas.

• 11
• +