Prieks ir duļķains, skumjas ir tīras un skaidras. Skumsti droši!
« previous entry | next entry »Sun 11.01.15 | 20:51
Kaut kad bija sašutums, kas Kaķīša dzirnavas tika iebalsota kaut kādā topā kā pirmā. Tad nu re kur izrāvums no intervijas ar vienu atbalstītāju, Inese Zandere, dzejniece un grāmatu redaktore. Uz nesaistītās nots, nezināju, ka viņas vīrs ir Atis Klimovičs, «karsto punktu» reportieris.
— Kā tu vērtē Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavu uzvaru Lielajā lasīšanā?
Ja mani nakts vidū pamodinātu un pajautātu, kas ir latviešu literatūra, es pateiktu - Kaķīša dzirnavas. Ja esi lasījusi Kaķīša dzirnavas, tad vismaz reizi dzīvē esi saskārusies ar latviešu valodas skaistuma ideālu. Man patīk arī kaķīša tolstojiskā nepretošanās ļaunumam, ideja, kura nenozīmē ne vājumu, ne padošanos, bet nozīmē - spēt nenolaisties līdz vardarbībai. Es to neuzskatu par principu, kas nes latviešiem mūžīgā zaudējuma un bārenības postu, kā viens otrs saka. Ja lasa pasaku, saprot, ka kaķītis nav tik nevarīgs. Viņam ir daudz iespēju sevi aizstāvēt. Runājot ar ķēniņu, viņš saka: puikas, kas man darīja pāri, izaugs, un mēs vēl būsim labi draugi. Tā ir gudrība, tā pati līdzsvara uzturēšana caur kultūru, ko jūt Kaķīša dzirnavās.
— Lasot Kaķīša dzirnavas, man vienmēr kļūst skumji. Arī tavā jaunajā dzejoļu krājumā Putna miegā jutu lielas, smagas skumjas.
Man patīk dzidrums un skaidrība. Prieks ir duļķains, skumjas ir tīras un skaidras. Man Skalbes mentalitāte ir tuva, es skumjas izjūtu kā skaistumu, tīrību, vieglumu, nevis kā traģēdiju.
— Vai skumjām ir saistība ar vecumu?
Man šķiet - jā. Lai duļķes nosēstos un ūdens kļūtu dzidrs, vajadzīgs laiks. Viss ir jāpārdzīvo, un tikai pēc tam var iegūt dzidrumu. Domāju, cita ceļa nav. Skumsti droši!
...
— Kā tu vērtē Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavu uzvaru Lielajā lasīšanā?
Ja mani nakts vidū pamodinātu un pajautātu, kas ir latviešu literatūra, es pateiktu - Kaķīša dzirnavas. Ja esi lasījusi Kaķīša dzirnavas, tad vismaz reizi dzīvē esi saskārusies ar latviešu valodas skaistuma ideālu. Man patīk arī kaķīša tolstojiskā nepretošanās ļaunumam, ideja, kura nenozīmē ne vājumu, ne padošanos, bet nozīmē - spēt nenolaisties līdz vardarbībai. Es to neuzskatu par principu, kas nes latviešiem mūžīgā zaudējuma un bārenības postu, kā viens otrs saka. Ja lasa pasaku, saprot, ka kaķītis nav tik nevarīgs. Viņam ir daudz iespēju sevi aizstāvēt. Runājot ar ķēniņu, viņš saka: puikas, kas man darīja pāri, izaugs, un mēs vēl būsim labi draugi. Tā ir gudrība, tā pati līdzsvara uzturēšana caur kultūru, ko jūt Kaķīša dzirnavās.
— Lasot Kaķīša dzirnavas, man vienmēr kļūst skumji. Arī tavā jaunajā dzejoļu krājumā Putna miegā jutu lielas, smagas skumjas.
Man patīk dzidrums un skaidrība. Prieks ir duļķains, skumjas ir tīras un skaidras. Man Skalbes mentalitāte ir tuva, es skumjas izjūtu kā skaistumu, tīrību, vieglumu, nevis kā traģēdiju.
— Vai skumjām ir saistība ar vecumu?
Man šķiet - jā. Lai duļķes nosēstos un ūdens kļūtu dzidrs, vajadzīgs laiks. Viss ir jāpārdzīvo, un tikai pēc tam var iegūt dzidrumu. Domāju, cita ceļa nav. Skumsti droši!
...
Nav jau sašutums, bet gan neizpratne. Jo pat neapbruņotu aci redzams, ka tā vis nav nekāda "tolstojiskā nepretošanās ļaunumam", bet gan elementāra ielīšana kredītos, ieķīlājot visu savu īpašumu, šo kreditu prasta nodzeršana ballējoties un braukājot ar čigānu orķestri pa krogiem, bet pēc tam neizpratne un sašutums, ka kredītu jāatdod. Šo pasaciņu var ekonomistiem un juristiem mācīt pirmajā kursā kā visuzskatāmāko paraugu bezatbildīgai rīcībai. Un tad nāk gaidas, ka apkārtējai sabiedrībai (pašvaldībai/valstij/karalim) ir pienākums atraut medamāsām no algas pielikuma, ņemt naudu no kopbudžeta līdzekļiem, un nomaksāt šī vieglprātīgā indivīda parādus, lai tas varētu turpināt tādā pašā garā.
Reply | ThreadTā kā grāmatiņas saturs nenoliedzami saskan ar latvisko mentalitāti: labi redzam, cik tautiešu pēdējā desmitgadē sagrābās hipotekāros kredzītus un, tā vietā, lai naudu izmantotu savai uzņēmējdarbībai vai izglītības apmaksai, notērēja, sapērkoties džipus un nodzerot atlikušo Ēģiptes kūrortos, bet pēc tam sašutumā pieprasot, lai pārējie apmaksā viņu parādus.Tā kā skalbiskās skumjas pēc nodzertā kredīta un ieķīlātā īpašuma ir tuvas īsteni latviskai dvēselei.
nav jau tā, ka hipotekāro kredītu varētu "nodzert", vai kur nu vēl labāk - segt par valsts budžeta līdzekļiem. Cik man zināms, parādnieks tiek izmests uz ielas, īpašumu izsolē savāc vai nu tiesu izpildītāji vai bankai pietuvinātas personas par kapeikām, tādējādi kredītņēmēju pataisot par mūžīgo parādnieku. Cik tur liela ir paša kredītņēmēja atbildība, protams, jāskatās individuāli, taču neaizmirsīsim, ka pirms visa lielā burbuļa, valsts pirmās amatpersonas solīja gaišo nākotni, Eiropas algas, Igaunija medijos tika likta kā piemērs, ka attīstība būs iespējama tikai caur kredītitiem un galu galā neaizmirsīsim par pilnīgi bezatbildīgo īpašumu denacionalizācijas pasākumu, kura rezultātā tūkstošiem ģimeņu, ieskaitot manējai, savs dzīvoklis bija vienkārši jāpamet un vai nu piespiedu kārtā tas hipotekārais jāņem vai arī jāpaliek uz ielas/jāīrē.
Reply | ParentProtams, gadās kaut kādi jefiņi, kas ņem kredītus, lai nopirktu gadžetus, aizbrauktu uz kūrortu vai vienkārši uzspēlēto toto, bet šis "lūzerisms" nav nekas latvisks un būtībā mums pat vēl ir kur "augt" - anglosakšiem, piemēram, ir pieņemts uz mājsaimniecību ziemassvētkos iztērēt 4 ciparu skaitļus, protams, ne visiem tā naudiņa nāk no savas kabatas, ir cilvēki, kas ņem patēriņa kredītus un pēc tam visu jauno gadu maksā..
par Latvijas "uzņēmējiem" nemaz nerunāsim, tas ir pavisam cits stāsts ko bez dropēm nemaz labāk necilāt