Nav jau sašutums, bet gan neizpratne. Jo pat neapbruņotu aci redzams, ka tā vis nav nekāda "tolstojiskā nepretošanās ļaunumam", bet gan elementāra ielīšana kredītos, ieķīlājot visu savu īpašumu, šo kreditu prasta nodzeršana ballējoties un braukājot ar čigānu orķestri pa krogiem, bet pēc tam neizpratne un sašutums, ka kredītu jāatdod. Šo pasaciņu var ekonomistiem un juristiem mācīt pirmajā kursā kā visuzskatāmāko paraugu bezatbildīgai rīcībai. Un tad nāk gaidas, ka apkārtējai sabiedrībai (pašvaldībai/valstij/karalim) ir pienākums atraut medamāsām no algas pielikuma, ņemt naudu no kopbudžeta līdzekļiem, un nomaksāt šī vieglprātīgā indivīda parādus, lai tas varētu turpināt tādā pašā garā.
Tā kā grāmatiņas saturs nenoliedzami saskan ar latvisko mentalitāti: labi redzam, cik tautiešu pēdējā desmitgadē sagrābās hipotekāros kredzītus un, tā vietā, lai naudu izmantotu savai uzņēmējdarbībai vai izglītības apmaksai, notērēja, sapērkoties džipus un nodzerot atlikušo Ēģiptes kūrortos, bet pēc tam sašutumā pieprasot, lai pārējie apmaksā viņu parādus.Tā kā skalbiskās skumjas pēc nodzertā kredīta un ieķīlātā īpašuma ir tuvas īsteni latviskai dvēselei.