THE BLOG - stuff

vakar bija bezmaz vai pirmās brīvdienas kopš vasaras, kad ar Silvu brīvdienu rītos pamodāmies mājās. parasti mēs atrodamies figviņzinkur, parasti esam dzēruši un pohaini, neizgulējušies un laimīgi. vot šajās brīvdienās mēs modāmies mājās, jutāmies ļoti labi pagulējuši un vispār galīgi izbesīti, jo tas taču nekam neder.

nu sākās jau viss ar kaut kādu rockabilly apmeklējumu piektdienas vakarā, kuru mans nabaga ego nespēja pārvārīt, un brīdī, kad iecere palikt garīgi veselam jau sāka izskatīties nereāla, es tinos no turienes prom. ūķis jau baigi normāls, bet tovakar kompānija galīgi nebija ok. btw arī drakonisti to iestādi apmeklē.

tas viss jau turpinājās iekš tequila boom, kur beidzot iepazinos ar Dagni, kopistiski izmaucām vairākus metrus tekilas, apmainījāmies ar telefoniem un vienojāmies, ka visiem klātesošajiem gribas tādu lielu orģiju, kuru mēs kaut kad nākotnē noteikti uzrīkosim.

tad vēl notika wowa ģildes pasākums, uz kuru bija ieradies pat biedris no Great Britain, lai mūs pagodinātu ar savu klātbūtni. kas zīmīgi, šim cilvēkam jau ir divi bērni un viņi abi jau spēlē wowu kopā ar tēti. man tas cilvēks ļoti patika.

vēl vēlāk gadījās vienā vakarā ieplēst pie Dī un Axela ar litru dzērveņu šņabja un apdzerties kopā ar viņiem. tā kā Silva ir nolēmusi kādu laiku nedzert, tad mums bija iespēja nakts vidū aizbraukt līdz Teikai, paņemt kaudzi ar ēdamo diennakts ēstuvē un iegriezties pie Dvēselītes uzēst un apjautāties par jauko laiku un to, kā tad galu galā iet.

principā jau grēks sūdzēties par darāmā trūkumu, bet nezinkapēc mēs abas brīvdienas no rīta pamodāmies mājās un tas mūs riktīgi nokaitināja. tā visa rezultātā vakar ap sešiem vakarā tika nolemts, ka vajag izkustēties no mājas un aizbraukt uz Pokaiņu mežu. tā arī darījām, sēdāmies mašīnā, savācām Baibu un Leldi, kam arī Pokaiņu apmeklējums šķita vilinošs, un devāmies ceļā. ieradāmies Pokaiņos ap deviņiem vakarā un tīras veiksmes dēļ dabūjām gidu - jauku, blondu meiteni, kas tīrās sagadīšanās pēc iet vienā klasē ar Leldi un dzīvo mājiņā tieši pie Pokaiņu meža. tā nu viņa mūs izvadāja visur, kur vien mēs vēlējāmies piekāpt. meitenes vārds bija Elīna, un viņas mamma šajā mežā strādājot par gidi.

liekas, Pokaiņu mežs ir pelnījis atsevišķu rindkopu. pirmais, kas pārsteidza bija dažādās random vietās mežā degošas svecītes pie kokiem vai lielākiem akmeņu krāvumiem. kā teica mūsu gide, to darot "kaut kādi entuziasti", bet neko sīkāk nepaskaidroja. Elīnas stāstīšanas stils, pēc visa spriežot, bija aizgūts no mātes, jo viņas stāstījumā varēja samanīt visādus biedējošus twistus priekš tūristiem, bet līdz galam gludi nesanāca. domājams, ka bariņš spirituālu cilvēku, kas metās mīļot katru koku un krita ceļos pie katra akmens, nobiedēja Elīnu daudz vairāk, nekā viņa mūs. lai nu kā, pēc ilgākas vazāšanās man prātā viss sāka saslēgties, un es sapratu, ka, ja paskatītos uz mežu no augšas un savienotu lielākos enerģijas punktus, kam pa vidu atrodas divas perpendikulāras akmens "upes", sanāktu visai interesants zīmējums. pie tam, visi akmeņi un figūra, ko tie veido, skatās uz pareizajām debesspusēm, ar vislielāko altāru austrumos.

lai nu kā, esam arī tikuši atpakaļ un beidzot normāli izgulējušies.