THE BLOG - homeopātiskā epopeja

pirms kāda laika datasfērā kārtējo reizi pacēlās tēma par homeopātiju, un kaut kā sagadījās, ka manā dzīvoklī viesojās vairāki farmācijas studenti, tapēc es protams nenoturējos, un uzdevu liktenīgo jautājumu - ko jūs domājat par homeopātiju? es saprotu, ka daudzi varētu smīnēt par studentiem kā autoritāti jebkurā jautājumā, tomēr šīs nozares studenti noteikti zina par šo nozari vairāk nekā es, so why the hell not.

atbildes bija dažādas un pārsteidzošas, tomēr viena no tām pirmajā brīdī likās kaut cik legit - homeopātiskie līdzekļi satur ļoti mazu daudzumu aktīvās vielas, bet lietojot tos ilgstoši, aktīvā viela varētu uzkrāties organismā un tad kaut kā iedarboties. it seemed worth checking out, but... it did not check out. izrādās, ka tā atšķaidīšana homeopātijā ir tik brutāla, ka lielākoties pārdotajos līdzekļos nepaliek pāri neviena molekula no aktīvās vielas, nemaz jau nerunājot par to, ka random vielai uzkrājoties organismā, kaut kam obligāti būtu jākļūst labāk.

vēlāk citā kompānijā izskanēja doma par to, ka ūdens patur kaut kādu enerģiju no šīs aktīvās vielas, un tāpēc šis ūdens ir kaut kādā veidā foršs un veselīgs. well, you know me, I am a sucker for word 'energy' so piespiedu sevi palasīt par šo fenomenu. nonācu līdz kaut kādam japānim, kurš ražo dažādus ārstnieciskus ūdeņus, kas satur visādas labas enerģijas. stāsts ir par veco labo eksperimentu, kurā sasaldē dažādus ūdeņus; ūdens, kas saņēmis pozitīvas domas, iegūst ārkārtīgi skaistu kristālisku struktūru, kamēr negatīva ūdens kristāli ir neglīti un haotiski. atklājās, ka viens labsirdīgs profesors kopā ar šo čali bija veicis nopietnu zinātnisku double blind pētījumu par šo lietu, un esot pierādījies, ka visa tā ir huiņa. visi ūdens kristāli ir vienādi neatkarīgi no tā, ko cilvēki par to ūdeni domā. protams japāņu čalis šo faktu ir aizmirsis publiski pieminēt, un turpina savā websaitā tirgot ārstniecisku indigo ūdeni. well, nothing to do here, ūdenim nav šāda veida atmiņas.

pēc kāda laika dzirdēju vēl vienu farmācistu izsakāmies, ka homeopātija esot līdzīga akupunktūrai - tipa neviens neko nevar pierādīt, bet tā huiņa totāli strādājot; viss esot klīniski pierādīts, bet ne zinātniski pierādīts. devos meklēt kādu pētījumu par šo tēmu, un nācās secināt, ka klīnisku pētījumu par homeopātiju esot praktiski neiespējami veikt double blind veidā, jo beigās pārbaudot preparātus neesot iespējams noteikt vai šajā pudelītē bijis parasts ūdens vai sakratīts homeopātisks ūdens, jo tajā nav NEVIENAS MOLEKULAS no aktīvās vielas.
well, fail.

lai arī šis mazais kvests pēc patiesības ir nedaudz smieklīgs, it had its merry moments. secinājums ir tāds, ka droši vien es izvairīšos no homeopātijas un ārstēšos ar zālēm, kas varētu arī actually strādāt. tajā pat laikā man liekas, ka nav baigās jēgas cīnīties ar šādiem muļķīgiem uzskatiem sabiedrībā, jo iespējams, ka mūsdienās ir pārāk maz dabiskās atlases faktoru, tapēc homeopātija, cigaretes utml. ir vajadzīgi ļaunumi.

tomēr visa šī procesa laikā radās viena doma - kapēc neviens nestrādā pie tā, lai replicētu placebo efektu pēc iespējas vairāk cilvēkos? ja jau ir zināms, ka cilvēks sevi točna var izārstēt ar meliem, kapēc šo procesu nevarētu kaut kā streamlainot, lai tas darbotos uz pēc iespējas vairāk cilvēkiem? wouldn't that be a good thing?