THE BLOG - sapņi par Aušvici, part 2

šorīt braucot uz darbu mikriņā mani atkal pārņēma dusmas un žēlums par vidi, kurā man nākas dzīvot. šorīt mikriņa kontingents sastāvēja no kādām piecām pusmūža sievietēm un viena jauna čalīša. nevarēja īsti saprast, vai minētās sievietes ir slimas ar visām iedomājamajām slimībām, vai arī vienkārši visas dodas uz konkursu "desmitgades episkākās paģiras". kad kāda no viņām ierunājās vai drusku nošņaukājās man gribējās lekt ārā un skriet uz tuvāko vietu, kur var nomazgāties ar īpaši spēcīgām ķimikālijām, un atlikušo mūžu mikriņos pārvietoties tikai biohazard tērpā.

nujā, tad vienā pieturā beidzot iekāpj viena tante, kas pēc izskata nav ne paģiraina, ne slima, un man jau liekas, ka viss iet uz labo pusi, bet tad viņa uzgrūžas vienai no tām paģirainajām vecenēm un tā vecene kaut ko nesaprotamu noburkšķ. iekāpjošā tante uzmet īsu, vērtējošu skatienu pohainajai tantei, un sāk lamāties tā, ka pat man saceļas mati stāvus. no sākuma es izjūtu ļaunu prieku par to, ka "miss pohas" tik lieliski dabū iekšā, bet pēc kāda laika es saprotu, ka tai iekāpušajai tantei lamuvārdi laikam nebeigsies nekad. viņa vienkārši neapstājas, muld un muld, aizvien pārsteidzot pasažierus ar saviem patiesi neizsmeļamajiem "mata" krājumiem.

pie latgalītes iekāpj vēl viena persona, kas ir vai nu pirms maza brīža sadzērusies tosolu un tagad mirst, vai sirgst ar konkrētu plaušu karsoni. viņa pieklepo visu mikriņu, šņauc puņķus plaukstās un tad AIZIEK turamās stangas un krēslu atzveltnes, šūpojas tā it kā atrastos uz kuģa vētrā, un visu laiku piepūš vaigus it kā tūlīt taisītos vemt. tas vienkārši manam nabaga prātam bija konkrēti par daudz un es vienkārši izkāpu pie tuvākā luksofora.

gāju kājām un apsolīju sev, ka tiekot pie kaut kādas nebūt varas, es noteikti pavēlēšu atbrīvot valsti no šādiem cilvēkiem. nu tipa komisija ies pie katra iedzīvotāja un novērtēs, vai viņš gadījumā nav CŪKA, kas jānošauj.