THE BLOG - pūšļi un smaržas

Kopš smēķēšanas atmešanas man ir atgriezusies smaržas sajūta. Es šobrīd TIK spēcīgi spēju saošņāt visādas lietas, ka liekas - nekad iepriekš man nav bijis šādas maņas.

Patiesību sakot, man šī maņa riebjas, jo beidzot es sajūtu, cik lielā sūdu bedrē es atrodos. Piemēram Āgenskalnā visas ieliņas ir burtiski noklātas ar suņu sūdiem. Es nepārspīlēju. NOKLĀTAS. Tipa tā kā fermās parasti ir, tikai tur cilvēki valkā galošas vai gumijas zābakus, lai varētu pa tiem sūdiem mīcīties, bet šeit visi vazājas lakādas kurpītēs. Un treniņbiksēs. Anyway, taisnības labad jāsaka, ka fermās parasti arī tiek šad un tad iztīrīts, tomēr uz ielām laikam atrodas vismaz 10 gadus netīrīta huiņa. Man atkal ir sajūta, ka es nepārspīlēju.

Tad vēl sabiedriskais transports. Nemaz jau nerunājot par to, ka man pēdējā laikā jābrauc maršrutā, kurā pārvietojas tā sabiedrības daļa, kas ir aizmirsusi par ziepju eksistenci, tam visam klāt vēl nāk tādi izgājieni kā piemīzti autobusa stūri. Piemēram šorīt man likās, ka tas nemaz nebūtu tik ļauni, ja visam Āgenskalnam apjoztu apkārt dzeloņdrāšu žogu, iekšpusē dzīvojošos vienkārši pasludinātu par netīriem cūkām, un vietvārdu Āgenskalns pārdēvētu par Neue Auschwitz. Pēc tam tur iekšā vajadzētu uzcelt pāris gāzes kameras un sākt pamazām atbrīvot cilvēci no šīm sabiedrības pabirām, kas nejēdz pieturēt savu pūsli.

Man šķiet, ka tā ir tāda aksioma - ja sabiedriskais transports nebrauc cauri centram, tad ir garantēts, ka tas smirdēs kā no elles tikko izlīdis. Nē nu, es jau neuzskatu, ka esmu labāks par šiem netīrīgajiem lopiem. Man vienkārši tik ļoti nepatīk jaunatklātā smaržu pasaule, ka es burtiski jūku prātā.