THE BLOG - bezdibenis

divos naktī, kad atradāmies kaut kur nafig ellē ratā pleskavas šosejas ceļmalā, guļot uz mašīnas siltā kapota un skatoties zvaigznēs, mēs sapratām, ka mūsu eksistence sevi nekad neattaisnos. neviens varoņdarbs vai sasniegums nekad nebūs kaut kas vairāk par smilšu graudiņu jūras krastā. nebija jau arī nekur jāsteidzas.

- ...un kā tur ir? labāk nekā te?
- tev tur nav ķermeņa. tu esi kā lode, kā matemātiskais punkts. tu jūti, redzi un dzirdi ar visu savu virsmu visas puses reizē. da nevar jau arī īsti salīdzināt ar šejieni... tas vienkārši ir citādāk. tu vari aizlidot kaut vai uz to tur zvaigzni. jebkur. jebko.
- jā, izklausās patīkami. pat pārāk...
- mhm, aizejot par tālu, varot gadīties, ka vairs negribēsies atgriezties.

daudz zvaigžņu. mēs guļam un skatāmies tajā visā kā zvaigžņotā bezdibenī. debesis vairs nav virs mums, mēs stāvam to malā un lūkojamies lejā. vajag tik palekties un varētu sākt krist. kaut vai uz to tur zvaigzni.

- ai, moš braukt mājā...?
- Inx, tu nesaproti? mums taču nav māju!
- eh, bļe...
- patiesībā es arī nezinu vai mums pietiek benzīna līdz Rīgai...

smiekli pašiem par sevi, jautrība, apakšā siltums no motora. nav māju... sajūta ir dīvaina, bet tajā pat laikā ļoti patīkama. jo nekas slikts taču nav noticis - mums ir silti, jautri, patīkami. un mēs stāvam bezdibeņa malā ar nepārvaramu vēlmi lekt.