Saulīt (ne tik daudz no taksistu mīļslenga, vairāk kā ο Ήλιος), piedod, ka tik ilgi kavējos ar atbildi - man vnk. slēgti izejošie par rēķina nemaksāšanu.
Jā, Ķipis ir vietā un rāmi turpinās. Man gan vairums brīvā kāposta un laika nu aiziet vienam citam pasākumam, kooperatīvam. Varbūt laiks sazatikties?

par skolu un bērniem man joprojām ir daudz ko suck-suck-sacīt (evilgrin), es tikai nezinu, cik daudz man tiesības ko (ie)teikt citām mammām, ja es pat savējai neesmu atzinies, cik dziļi es to cietumu ienīstu.
laikam jau būšu stāstījis, ka viņa man veselu vienu reizi dzīvē ir atvainojusies - par to, ka „neizdarīja visu, lai man nebūtu bijis jāiet krievos” uz pāris gadiņiem, bet par tiem 11 iepriekšējiem viņa nespēj aizdomāties. jo deva jau visu to labāko no iedomājami iespējamā.
un pirms skolas jau vēl bija faking kindirgārtens. ja es vēl tur tiktu ievietots pa taisno no silītes, bet nē tak - es jau biju uzrāpies pirmajos kokos un apļuļķējis pirmos uz ielas atrastos benčikus, sadraudzējies un saplēsies, un atkal sadrzudzējies ar sētas bērniem gan Rīgā, gan Vecmīlgrāvī – vārdsakot, uzsācis nopietnas dzīves studijas. un tad pēkšņi – abzalūti ne par ko – hujaks, uz kaukādu Sarķenes baraku, ar vēl veselu baru apmulsušu dvēselīšu. umbļģ, ierindā, uz pieaugoši neizprotamu pieaugušo nākotni.
tā arī mammai pavēstīju: ved, ved, mani tai bendandā – sadzelšos auktu ūdini, saslimšu, bet būšu mājās! un, lai nu ko, toreiz es vēl savu vārdu turēju. bet ko nu es te par savu heroisko pagātni. sūdi ir tādi, ka sūdu nemaz nav mazāk. bet tas nenozīmē, ka tie zem tepiķa mēžami. kompostēt vaig! :)

lūk, stengras veselības vēlot, Tev un E, atvadām klipiņš no mana vismīļākā skolotāja, Džona Teilōra Gattō:
JTG