Viena lieta, no kuras nespēju "aizbēgt", ir elektriskais uzraksts uz tās ēkas jumta, kur bija kafejnīca "Sigulda". Un tad vēl tāda sajūta, kad Mākslas dienu laikā atrodies Vecrīgā, pie Pēterbaznīcas, un paskaties debesīs, kas ir zilas, un apkārt tāda rosīga ņurdoņa. Un, ja par to vietu, tad kafejnīca "Pētergailis", kura, šķiet, pat visu šo gadu garumā nav īpaši radikāli mainījusies. Pat tikai tās nosaukuma uzraksts ar tiem metāliskajiem burtiem kaut ko manī sakustina. Stūrītis Tērbatas/Lāčplēša krustojumā man rada kaut kādas spokainas sajūtas, ne sevišķi patika tur uzturēties. Spokainas sajūtas ir arī saistībā ar pieminēto viesnīcas "Latvija" izstāžu zāli, jo deviņdesmito gadu sākumā vienreiz tur bija (tad tā tēma bija populāra) kaut kāda izstāde ar gleznām, kurās attēloti citplanētieši, un daži cilvēki tām gleznām tuvināja plaukstas, jo it kā varēja sajust kaut kādu enerģētiku (nu, vismaz siltuma vai aukstuma veidā). Restorāns "Lira" atradās gandrīz man kaimiņos vairākus manas dzīves gadus; vairāk gan tā aizmugure pagalma pusē, kur atkritumos izmestais ēdiens un žurkas pie miskastēm. Bet tev - vitrāžas!

(Reply to this) (Thread)

Siguldas izgaismojumu neatminu, Pētergaili zinu, bet emocijas neraisa, tas, ko redzēji Latvijā visdrīzākais bija Maigās Svārstības un Edgara Vērpes mūmijas (man savukārt tās vienīgās patika, thh) un rotaļstūrītī mani tieši šarmēja netīrās smiltiņas, nabaigais iekārtojums ar ļoti neērto rotaļu būdiņu un tas, ka var rotaļāties vietā, kuru no divām pusēm apbraukā pilsētas transports. Bet, jā.

(Reply to this) (Parent)