Piemēram, biju pārsteigts, kad daudz kur Lutera tekstos (16. gs. vidus) tiek runāt par "mums, vāciešiem", vai "vācieši ir x un y". Biju pārsteigts, kad uzzināju, ka Lielkunigaitijas karaļiem (ja nemaldos, tam pašam Vītautam) teritorijas paplašināšanās austrumu virzienā vārdā (14.-15. gs.) kā viena no agendām tika minēta doma, ka "mēs atgūstam mūsu senču zemes" (apbrīnojami! tās tiešām bija izbijušas baltu zemes! taču kā etniskā pašapziņa varēja paplašināties pāri tik daudz dažādiem ierobežojumiem (dažādas ciltis, maztautas, gadsimti..kas, kolektīvā atmiņa?)?).
Biju pārsteigts, kad uzzināju, ka Roberts Brūss no Skotijas raksta uz Īriju (14. gs.), klanu virsaišiem, sakot "nostra naciones" (proti, meklējot iespēju "mums gēliem (ķeltiem, valodas/paražu radiniekiem) pret iebrucējiem normāņiem-sakšiem". Utt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tādi lieli griezumi laikiem un tautām pāri man nešķiet korekti, struktūras dažādās vietās dažādos laikos atšķiras, dinamiski attīstas ar pārejošiem stabilitātes punktiem, pat ja apzīmētājs šķiet līdzīgs (piemēram, 'ģimene'), apzīmējamā lieta nav viena un tā pati.

(Reply to this) (Parent)