Mani visvairāk no visa redzētā satrieca ne tie drupu skati, bet tas, ka Odita Krenberga LTV svētdienas panorāmā info no Maximas pārdevējām lasīja no A4 lapiņām. Tās pārdevējas pat nepiekrita, ka filmē no mugurpuses vai atskaņo tikai balsis, kuras parasti pārveido. Cilvēki baidās par savām dzīvībām, tādas ir likmes. A Tu te par streikiem...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

un, tavuprāt, kad tas mainīsies? Tad, kad atnāks kāds inspekcijas vai žurnālistiskas betmens?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu varbūt tad, kad tādas kā Spriņģe nevis ņirdzīgi aprēks (tepat cibā tādu bija ne mazums), bet atbalstīs visādos iespējamos veidos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

arī, protams. Vienīgais man nav saprotama tā loģika, kur tā vietā, lai pats rīkotos, tiek gaidīts glābējs no malas.

(Reply to this) (Parent)

Ā, un vēl. Tagad nevaru atcerēties, vai tā bija tieši Spriņģe vai kāda cita, kas savulaik SestDienā bija uzrakstījusi pētniecisku rakstu par dibinātājiem - kā, caur bankām legalizējot visai asiņaini iegūto pirmkapitālu, radās Maxima. Varbūt pirms 10 gadiem? Precīzi neatceros.

(Reply to this) (Parent)

Cilvēki daudzkur ir protestējuši arī tad, kad likmes ir dzīvība vs. normālāki apstākļi. Ziemeļīrija nāk prātā kā pirmais piemērs. Tā ka es tomēr sliecos domāt, ka tas ir vairāk iekšējās dispozīcijas nekā ārējo apstākļu jautājums (nenoliedzot, ka visiem minētajiem ārējiem apstākļiem kā bērni, bailes, ka citu darbu nedabūs utt. ir nozīme).

(Reply to this) (Parent)