puikam gadi mainās decembrī, tāpēc jautājums par sākuma vecumu savulaik bija ļoti aktuāls. pilnīgi visi pedagoģijā kaut ar puskāju iesaistītie ieteica sūtīt puiku skolā ar pilniem 7 gadiem, neskatoties uz labi sagatavotību jau 6 gadu vecumā, par meitenēm domas dalījās. puikas klasē gan bija meitenīte, kurai 6 gadi palika tikai februārī, pirmajā klasē no rītiem nekā savādāk kā raudošu es to bērnu neatceros redzējusi.

pati esmu augusta bērns, gāju skolā tūlīt pēc 7 dzimenes (kas gan bija ļoti sen, bet fakts paliek fakts).

skolas izvēle ir viena no manām pazemojošākajām atmiņām - tie pulksten 5 vai ciknutur no rīta, kad pirmās omes ziemas spelgonī jau bija ieņēmušas vietas pie vārtiņiem, līdz ar ko bezcerīgā rinda uz trīs nokomplektējamajām klasēm un atteikums, jo iecerētā smuki izremontētā skola tika tiem, kas bija pareizi piedeklarējušies, nevis dzīvoja nepareizajā ielas pusē kā es.
rezultātā - piemājas skola diezgan pabriesmīga pēc skata, bet izrādījās pilna ar koriem, dejotājiem, mūzikas novirzienam piederošos instrumentu un solfedžo apguvi, brīnišķīgu sākumskolas audzinātāju un sporta skolotāju, kas mācīja slēpot un veda uz Alaukstu piedalīties slēpošanas maratonā arī sīkučus. šobrīd slavenās skolu apvienošanas un iekšējo cīņu dēļ diemžēl esot galīgi deformēta, tāpēc, neizklaušinot no iekšpuses, ieteikt nesteigtos. un man jau sākumā bija skaidrs, ka tad, kad sāksies nopietna mācīšanās, meklēšu citu skolu. tā arī izdarīju.