Muzeju un krājumu/kolekciju veidošanu nav iespējams regulēt - cilvēki to dara tā vai tā, galu galā, visdīvaināko uzkrājumu veidošana, kas reizēm robežojas bet reizēm arī pāraug apsēstībā, ir pazīme, kas raksturo daļu cilvēku populācijas - un nevienam nav skaidrs, kāpēc (ir vairākas hipotēzes) - bet, no otras puses, pieder pie cilvēka tiesībām, it īpaši tādā sabiedriskā iekārtā, kur privātīpašums tiek vairāk vai mazāk respektēts. Tāpēc arī ministrija/valsts attiecībā uz privātajiem muzejiem i necenšas, i nemaz i nevar neko regulēt, jo tas būtu bezjēdzīgi un prettiesiski, tā būtu idiotiska cenzūra, kuras īstenošanai pietiekamus resursus nespēj atvēlēt pat sūri autoritāras valstis (jo arī tur daudzi cilvēki pamanās privāti uzkrāt lietas un dokumentus). Regulācija sākas tikai tajā punktā, kad muzejs (vienalga, valsts, pašvaldību vai privātais)vēlas pretendēt uz kādu nebūt (dažreiz pat visai nelielu) publiskā finansējuma daļu, par ko savukārt pretī tiek prasīta atbilstība minimāliem standartiem (lai būtu regulāri pieejams apmeklētājiem, lai krājums tiktu uzskaitīts u.tml.) Tādejādi tas regulējums ir visai brīvs, kam ir arī labās puses, jo pieļauj visai lielu dažādību muzeju izmēros, veidos un ievirzēs.

(Reply to this) (Thread)

es runāju par mazajiem visādiem muzejiņiem, kas tiek uzturēti no valsts/pašvaldības budžetiem. un arī tikai tādā līmenī, ka ir nācies dzirdēt piedāvājumus "ka mazāk kvalitatīvajiem nost - kvalitatīvākajiem klāt"; pašai viedokļa šajā jautājuma nav.

privātie ir pavisam cita opera.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tā ir problēma, bet baidos, ka tur tādi "žigli nogriezīsim" risinājumi būtu slideni. Jo reāli pašvaldību muzeji ir ļoti tuvu privātajiem, es domāju, pēc būtības, ne pēc juridiskā statusa. Piemēram - "kaimiņu pagastā ir muzejs, mums arī viskautkas ir sakrāts, ir entuziasti, kas ar to nodarbojas, mums arī vajag muzeju!" - tā ir tā domāšana (ar kaut ko līdzīgu, sastapos ceļojumā pa Papi un Papes ezeru, kur tālās mājās mežu vidū dzīvojošie vīrieši konkurēja viens ar otru ar savām interesanto vai dīvaino akmeņu kolekcijām). Proti, tā īstenībā ir privātīpašnieka domāšana, kas ar kolekcijas palīdzību paplašina savus valdījumus un ceļ savu prestižu un sociālo statusu. Bet, no otras puses, bieži tie ir cilvēki, kuri tiešām ir aizrāvušies, "pazīst drēbi", kuriem ne vien pieder kolekcijas, bet arī visai apjomīgas zināšanas par tām. Tāpēc pašvaldība var dotēt savu muzeju bez akreditācijas piecus gadus, saņemt konsultācijas un apmācības. Jāpiezīmē, ka realitātē liela daļa to mazo muzejiņu, kuri ir pieteikušies pretendēt uz valsts atzīta muzeja statusu, tomēr tiek atsijāti. Tādā nozīmē nevarētu apgalvot, ka regulācijas nav.

(Reply to this) (Parent)