|
Feb. 16th, 2013|11:23 am |
|
Muzeju un krājumu/kolekciju veidošanu nav iespējams regulēt - cilvēki to dara tā vai tā, galu galā, visdīvaināko uzkrājumu veidošana, kas reizēm robežojas bet reizēm arī pāraug apsēstībā, ir pazīme, kas raksturo daļu cilvēku populācijas - un nevienam nav skaidrs, kāpēc (ir vairākas hipotēzes) - bet, no otras puses, pieder pie cilvēka tiesībām, it īpaši tādā sabiedriskā iekārtā, kur privātīpašums tiek vairāk vai mazāk respektēts. Tāpēc arī ministrija/valsts attiecībā uz privātajiem muzejiem i necenšas, i nemaz i nevar neko regulēt, jo tas būtu bezjēdzīgi un prettiesiski, tā būtu idiotiska cenzūra, kuras īstenošanai pietiekamus resursus nespēj atvēlēt pat sūri autoritāras valstis (jo arī tur daudzi cilvēki pamanās privāti uzkrāt lietas un dokumentus). Regulācija sākas tikai tajā punktā, kad muzejs (vienalga, valsts, pašvaldību vai privātais)vēlas pretendēt uz kādu nebūt (dažreiz pat visai nelielu) publiskā finansējuma daļu, par ko savukārt pretī tiek prasīta atbilstība minimāliem standartiem (lai būtu regulāri pieejams apmeklētājiem, lai krājums tiktu uzskaitīts u.tml.) Tādejādi tas regulējums ir visai brīvs, kam ir arī labās puses, jo pieļauj visai lielu dažādību muzeju izmēros, veidos un ievirzēs. |
|