es runāju par mazajiem visādiem muzejiņiem, kas tiek uzturēti no valsts/pašvaldības budžetiem. un arī tikai tādā līmenī, ka ir nācies dzirdēt piedāvājumus "ka mazāk kvalitatīvajiem nost - kvalitatīvākajiem klāt"; pašai viedokļa šajā jautājuma nav.

privātie ir pavisam cita opera.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, tā ir problēma, bet baidos, ka tur tādi "žigli nogriezīsim" risinājumi būtu slideni. Jo reāli pašvaldību muzeji ir ļoti tuvu privātajiem, es domāju, pēc būtības, ne pēc juridiskā statusa. Piemēram - "kaimiņu pagastā ir muzejs, mums arī viskautkas ir sakrāts, ir entuziasti, kas ar to nodarbojas, mums arī vajag muzeju!" - tā ir tā domāšana (ar kaut ko līdzīgu, sastapos ceļojumā pa Papi un Papes ezeru, kur tālās mājās mežu vidū dzīvojošie vīrieši konkurēja viens ar otru ar savām interesanto vai dīvaino akmeņu kolekcijām). Proti, tā īstenībā ir privātīpašnieka domāšana, kas ar kolekcijas palīdzību paplašina savus valdījumus un ceļ savu prestižu un sociālo statusu. Bet, no otras puses, bieži tie ir cilvēki, kuri tiešām ir aizrāvušies, "pazīst drēbi", kuriem ne vien pieder kolekcijas, bet arī visai apjomīgas zināšanas par tām. Tāpēc pašvaldība var dotēt savu muzeju bez akreditācijas piecus gadus, saņemt konsultācijas un apmācības. Jāpiezīmē, ka realitātē liela daļa to mazo muzejiņu, kuri ir pieteikušies pretendēt uz valsts atzīta muzeja statusu, tomēr tiek atsijāti. Tādā nozīmē nevarētu apgalvot, ka regulācijas nav.

(Reply to this) (Parent)