Nezinu ko stāsta populārzinātniski raidījumi, bet bija viens padomju akadēmiķis, kas astoņdesmito vidū vai pie beigām stāstīja par pilnīgi pretēju parādību. Viņa gan ir retāka, un cilvēks koncentrējās uz īpaši izteiksmīgiem piemēriem, ko jau var diagnosticēt jau bērnībā. Gads, divi - tas ir maksimums, pēc kura cilvēks gatavs sev nospraust citus everestus.