Es nezinu kāds paradokss tas ir, tomēr tas ir pašsaprotami (ok, dzīve pierāda, ka ne visiem), ka importam un eksporta ir jābūt līdzsvarā, citādi tas pārvēršas vai nu uzkrājumos, vai parādā. Citiem vārdiem sakot, ja tev gribās to japāņu televizoru, tad tev būs jāpārdod mežs (cita jau nekā nav), jāatstrādā kādos nebūt datu centros, vai kādā citā apkalpojošā sfērā. Tikai visiem kopš 90 sākuma iesakņojies kupi-pradai, un ilūzija, ka tas kociņš ir cērtams bezgalīgi.

(Reply to this) (Parent)