| |
[Feb. 8th, 2012|10:36 am] |
Stundu stāvu domādama, vai lai eju vai neeju uz to LMA karnevālu? Vairākus gadus tiku to ignorējusi, jo vienā brīdī, kad dvēsele stāv uz īsteniem karnevāliem, tā bakaluru piedzeršanās-apvemšanās-random-pišanās-pa-stūriem-sūdīgas-mūzikas-pavadījumā kaut kā totāli neuzrunāja. Bet, bet, bet, varbūt, tā teikt, savi 40 gadi tuksnesī nolauzti, var mēģināt no sākuma? Hmm. Hmmm.
manu tērpu vēsture:
1. "Vakariņas ar Salvadoru Dalī", tērps kā jau tēmai piedienas, ar visiem mīkstajiem pulksteņiem vietā un nevietā, kā arī caurspīdīgu plastmasas grūtnieces vēderu, kurā sabāzta visa Dalī ikonogrāfija, ko nu var iedomāties
2. karnevālā plāns bija būt Zigmunda Freida sievai Šveices kūrortā, taču sanāca vienkārši "Zigmunda Freida sieva ar atribūtiem" ('riekstu kniebēju' un gaļas mīkstinātāju).
3. karnevālā biju "Angļu džentelmenis, kas dodas peldēties". Ap šo laiku arī sāka raksties vilšanās pasākumā
4. karnevālā biju tas, ko varbūt varētu pārstrādāt šī gada versijā :)
sekojošajos karnevālos laikam nebiju, uz vienu aizgājām ar nu jau cienīto kā Marta Zaķis un Cepurnieka kungs, bet arī tikai uz īsu brīdi iziet cauri un secināt, ka huiņa. Pēc tam atkal nebijām, līdz pagājušajā gadā sataisījāmies par ASV pilsoņu kara veterānu un kristīgās misijas skolotāju, taču līdz karnevālam tā arī nenonācām, tā vietā visos tērpos aplaimojot tematisku iedzeršanu kādā draudzīgā jubilejā.
Lūk, tā kā privātās vēstures nolūkā varbūt vajadzētu aizvilkties. Kā nekā arī tērpu darināšana ir puse no izdošanās prieka un karnevāla tērpus es sen neesmu kā darinājusi... |
|
|
| vienkārši šodien mēs abas braucām ar pēdējo autobusu mājup |
[Feb. 8th, 2012|11:06 pm] |
Mums, te, vienajā rajōnā dzīvo viena tāda sūrākā beibe. Pirmo reizi es ar viņu sastapos tad, kad vēl dzīvoju ar vecākiem un vecāki bija tikko pārvākušies uz jauno dzīves vietu jaunajā rajōnā, lūk, rajōns bija tik jauns, ka satiksmes infrastruktūra nebija vēl prātīgi attīstīta, un tamdēļ jaunā rajōna iemītniekiem nācās kātot uz attālo - veco - autobusu pieturu. Tad, nu, lūk, vienā tādā pavasara dienā, stāvot vecajā pieturā putekļaina ceļa malā, pumpurus riesošu krūmu ielokā, un gaidot reti nākošo autobusu, es piermo reizi ieraudzīju viņu. Viņa nāca gar šosejas malu, smagnēja, nedaudz uzkumpusi, stingru, noteiktu soli; mati īsi, balts krādziņkrekls, tvīda žakete, džīnas un Patriotu zābaki kājās. Tad viņa apstājās, pieliecās, lai sašņorētu kurpi, piecēlās un nospļāvās slaidā lokā ar tādu attieksmi un pārliecību, ka es iekšēji (gandrīz vai paspruka skaļi) noelsos 'whooooa' un sajutos kā tādā Marka Tvena grāmatā.
Vēl es tiku redzējusi viņu daudzas reizes. Reizēm, kad vēl joprojām aizdodos uz to rajōnu pie vecākiem, pa ceļam pieturā vai jau autobusā sastopu viņu. Reizēm viņa ir maksimāli nomaskējusi savas sievišķās dzimumpazīmes, reizēm, laikam, nākot no darba, viņa ir mēģinājusi apģērbties 'atbilstoši': blūzes, svārki, mēteļi, papēžu kurpes - izskatās visai neveikli (man kļūst viņas žēl); drīzāk, kā vīrietis, kas pārģērbies par sievieti |
|
|