| vienkārši šodien mēs abas braucām ar pēdējo autobusu mājup |
Feb. 8th, 2012|11:06 pm |
Mums, te, vienajā rajōnā dzīvo viena tāda sūrākā beibe. Pirmo reizi es ar viņu sastapos tad, kad vēl dzīvoju ar vecākiem un vecāki bija tikko pārvākušies uz jauno dzīves vietu jaunajā rajōnā, lūk, rajōns bija tik jauns, ka satiksmes infrastruktūra nebija vēl prātīgi attīstīta, un tamdēļ jaunā rajōna iemītniekiem nācās kātot uz attālo - veco - autobusu pieturu. Tad, nu, lūk, vienā tādā pavasara dienā, stāvot vecajā pieturā putekļaina ceļa malā, pumpurus riesošu krūmu ielokā, un gaidot reti nākošo autobusu, es piermo reizi ieraudzīju viņu. Viņa nāca gar šosejas malu, smagnēja, nedaudz uzkumpusi, stingru, noteiktu soli; mati īsi, balts krādziņkrekls, tvīda žakete, džīnas un Patriotu zābaki kājās. Tad viņa apstājās, pieliecās, lai sašņorētu kurpi, piecēlās un nospļāvās slaidā lokā ar tādu attieksmi un pārliecību, ka es iekšēji (gandrīz vai paspruka skaļi) noelsos 'whooooa' un sajutos kā tādā Marka Tvena grāmatā.
Vēl es tiku redzējusi viņu daudzas reizes. Reizēm, kad vēl joprojām aizdodos uz to rajōnu pie vecākiem, pa ceļam pieturā vai jau autobusā sastopu viņu. Reizēm viņa ir maksimāli nomaskējusi savas sievišķās dzimumpazīmes, reizēm, laikam, nākot no darba, viņa ir mēģinājusi apģērbties 'atbilstoši': blūzes, svārki, mēteļi, papēžu kurpes - izskatās visai neveikli (man kļūst viņas žēl); drīzāk, kā vīrietis, kas pārģērbies par sievieti |
|