| |
[Jan. 12th, 2012|09:17 pm] |
svinīga pasākuma laikā šķurinot sieviešu žurnāla kkādu vecu izlaidumu, iespurdzu pie sadaļas, kur sabiedrībā populāriem vīriešiem tiek jautāts, ko viņi darītu, ja uz vienu dienu varētu pabūt sievietes ādā. Atbildes variēja, sākot no ultrabanālām "ietu šopingā, noklausītos sieviešu sarunas, gribētu izjust to laimīgo brīdi, kad vīrietis, nokritis uz viena ceļa (jo droši vien sievasmāte pa sprandu iezvēlusi, hhh), sniedz gredzenu un bildina", līdz pat jēdzīgākām un vienas - vismaz pēc maniem skaistuma ideāliem - jēdzīgas versijas.
Bet ne par to runa; pēc šī materiāla apgūšanas klātesošo ļaužu starpā panesās tālāka saruna gan no sērijas, ko tad es (vīrietis) darītu šādā situācijā, gan arī jautājumi sievietēm, kā tad tur īsti ir ar šo un to u.t.t. Protams, interesantākā sadaļa ir bioloģija, jo ķermenis un ķermeņa izjūta ierāmē kkādu perspektīvi uz dzīvi. Bet attiecībā uz bioloģiju un īpaši tās ģenitālo/reproduktīvo daļu es pēdējā laikā piefiksēju vienu ļoti interesantu lietu (vismaz manā apkārtnē, kur gana daudz siev. pēdējos pāris gados apbērnojas vai izvēlas neapbērnoties), tādu kā sieviešu "underworld". Proti, tiklīdz paliec stāvoklī, tā pēkšņi visas vecās matronas (mammas, tantes, krustmātes, viņu draudzenes etc.) kā uz burvu mājienu kļūst par brīvmūrniekiem un iesvēta zināšanās un lietās, kas līdz tam nekadnekad nav cilātas un individuāli vai kolektīvi aprunātas, labākajā gadījumā vien atrunātas kkādas banālās frāzēs, kādās tiek sagaidīts no siev.kārtas runātājām noteiktās publiskās situācijās. Otra izpausme ir par noteiktām procedūrām, kas tiek veiktas medicīnas iestādēs, bet ne jau pierakstoties reģistrantūrā un ierodoties pa parādes durvīm; savu kanāli, vecmātes, ginekoloģes etc. sazvanās ar citām tādām citās tādās iestādēs un viss notiek. |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2012|09:51 pm] |
un vēl es gribētu, lai man nekad nebūtu tā sūda epasta un mobilā telefōna. Lai viss mans laiks piederētu tikai man pašai un ar cilvēkiem es satiktos tikai dažiem un tikai draudzīgā nolūkā, atstājot zīmīti ar laiku un vietu, iebāztu starp durvi un stenderi.
otrs normālas dzīves variants būtu ar fizioloģiski internalizētām digitāltehnoloģijām, līdzīgi kā tas kiborgs no pēdējās terminatora sērijas. Visa šitā dūcošo, lūstošo, karstošo u.c. gadžetu mūžīgā staipīšana līdzi, mūžīgā blenšana tikai tajos besī. anestezētais ķermenis. |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2012|11:02 pm] |
atzīmējam blociņā: ~4.5 gadi ir laiks, kad vīrieškārtas bērns sāk baidīties, kautrēties, nepaļauties, izvairīties etc. no citiem vīrieškārtas ģimenes locekļiem, īpaši vecākās paaudzes, sakarā ar to, kā dažādie aģenti izvēlas vadīt un risināt konfliktsituācijas. Pagaidām vēl var redzēt, kā bērns līdz galam tomēr nenotic cietsirdībai un pa savam mēģina atrast atpakaļceļu uz komunikāciju (kas gan parasti tiek nesaprasta vai principā nepieņemta). Nu, žēl kaut kā. No malas droši vien vajadzētu kādu trešo - konflikta mediatoru, kas paaudzinātu abas puses, jo ģimenes vecajiem vīriešiem ir kategoriska prasība pēc neapstrīdamas autoritātes, taču pagaidām izskatās, ka nekas cits neatliks, kā būt aculieciniekam bērna 'pieaugšanas' procesam, lai cik sāpīgi tas arī neizskatītos.
upd. vai tas mani padara par māmiņu no tās sērijas, kura redz, ka bērnam dara pāri, bet neko neiesāk? Fiziska sišana, protams, ir ļoti uzskatāms un parocīgs robežpunkts, kur skaidrs, kā rīkoties, bet vardarbība var būt arī ne fiziska. Vai arī es esmu pārjūtīga un pārspīlēju un dzīve nav rōzā poniji un varavīksnes un ar to laicīgi jau jāmācās sadzīvot? |
|
|