| n-kas |
[Nov. 14th, 2010|11:25 am] |
|
turpceļā stūrītī ierāvies tupēja balodis, kas vāji, bet tomēr reaģēja uz apkārt notiekošo, vakarā vēlu nākot atpakaļ balodis bija jau nekustīgs savēlies uz sāniem tajā pašā stūrī, iebērts milzīgā baltmaizes gabaliņu kalnā |
|
|
| vara, godkāre, solidaritāte |
[Nov. 14th, 2010|11:44 am] |
rītā viena eventuāla tikšanās, jānāk ar ierosinājumiem kabatā. Mans pirmais ierosinājums būtu tikt pie kāda vīrišķa komandā, vēlams pat diviem vai trijiem, citādāk izskatās visai, hmmm, kaut kā... es pat zinu, ko un kā varētu paaicināt, bet, problēma parasti ir sekojošajos apstākļos:
1) neiesaistīšanās ar pilnu atdevi. no visiem tiem, ko iedomājos, šaubos, vai kāds vispār piekritīs vai arī, ja piekritīs, tad sāks buksēt tajā brīdī, kad no breinstorminga būs jāpāriet darīšanā. padomus dot visi gudri, a rokas smērēt gan nē..
2) kaut kā sanācis tā, ka vīrieškārtas ļaudis "visu zina labāk", līdz ar ko sadarbība ir iespējama, ja cauri iet viņu un tikai viņu ideja statiskā un nemainītā veidā, ne pa labi ne pa kreisi, visu vai neko. un tas ir baigi egoistiski pie bieži vien visai haotiskajiem apstākļiem, kas tomēr prasa reakciju un spontanitāti un piemērošanos etc.
3) kaut kā sanācis tā, ka vīrieškārtas ļaudis sanāk baigās drāmas karalienes, jo kritika vai ierosinājumi etc. ir jāizsaka es neznu kādā formā, jo gandrīz jebkas tiek uztverts kā autoritātes un spēju apšaubījums un ejam pie punkta 2. un 1.
tb. es labprāt gribētu redzēt puišus tajā kompānijā, bet tie, kas ir spējīgi kko izdarīt, no apkārtējiem pieprasa izturēšanos kā pret jēlām olām un vispār varoņiem - un ir baigi apgrūtinoši paralēli tiešajiem uzdevumiem domāt par kkādām šādām lietām; bet tie, kuriem nav šīs privātās sūdu dimensijas, nav arī īpaši rosinoši un der lielākoties tehniskajiem darbiem un statista lomai svinīgajā vīniedzeršanā.
līdz ar ko, emmm, es nezinu
bet mēģināt vajadzētu |
|
|
| |
[Nov. 14th, 2010|04:40 pm] |
uz ielas noķēra mani jehovas liecinieces. Uzķēros, jo kundzītes sirmas, pievērsās e, kā to parasti dara vecas kundzītes mazu bērnu klātbūtnē, tāpēc mana modrība neieslēdzās. Pēc tam jau sāka sludināt un sprediķot, vilkt ārā savas brošūriņas. Klausījos, smaidīju un domāju, ka bļe, šitās ōmes laiku tērē kkādu jehovu sludinot, ar tādu apstrādāšanas prasmi viņas mierīgi biznisā varētu iet.
parasti es ar šādiem nediršos, ļauj viņiem burbuļot, paņem brošūru un viņi paši atstājas. Taču tad kundzīte sāka uzdot visai privātus jautājumus, piemēram, kur es dzīvoju, dzīvokļa numuru etc., kas man šķita nedaudz par daudz. Tajā brīdī it kā manot manu sapīkumu viņa paskaidroja, ka abas esot šo - norādot tuvējās ēkas - māju garīgās pārvaldnieces. Šajā brīdī man jau gribējās kļūt konkrēti rupjai. grjobanie ticīgie bļe ar savām lūgšanām svešās baznīcās mūžam lien, ne saukti ne aicināti. es bļe esmu prasījusi par mani garīgu rūpi turēt? šitas ticīgo paternālisms pret neko nevainīgiem līdzcilvēkiem ir visneizturamākā lieta visā tajā ticēšanas burleskā.
Gan jau kādā citā tikšanās reizē arī atlaidīšu, kkā uz ziemassvētku laiku, pelnot sev kredīpunktus lielajā debesu grāmatā, intensificējušies, šīs jau bija trešais pārītis, ko attiecīgajā perimetrā šonedēļ satiku, gan jau būs vēl. |
|
|
| |
[Nov. 14th, 2010|07:41 pm] |
|
tātad, man vajag maikrosoftu. |
|
|