|
Nov. 14th, 2010|04:40 pm |
uz ielas noķēra mani jehovas liecinieces. Uzķēros, jo kundzītes sirmas, pievērsās e, kā to parasti dara vecas kundzītes mazu bērnu klātbūtnē, tāpēc mana modrība neieslēdzās. Pēc tam jau sāka sludināt un sprediķot, vilkt ārā savas brošūriņas. Klausījos, smaidīju un domāju, ka bļe, šitās ōmes laiku tērē kkādu jehovu sludinot, ar tādu apstrādāšanas prasmi viņas mierīgi biznisā varētu iet.
parasti es ar šādiem nediršos, ļauj viņiem burbuļot, paņem brošūru un viņi paši atstājas. Taču tad kundzīte sāka uzdot visai privātus jautājumus, piemēram, kur es dzīvoju, dzīvokļa numuru etc., kas man šķita nedaudz par daudz. Tajā brīdī it kā manot manu sapīkumu viņa paskaidroja, ka abas esot šo - norādot tuvējās ēkas - māju garīgās pārvaldnieces. Šajā brīdī man jau gribējās kļūt konkrēti rupjai. grjobanie ticīgie bļe ar savām lūgšanām svešās baznīcās mūžam lien, ne saukti ne aicināti. es bļe esmu prasījusi par mani garīgu rūpi turēt? šitas ticīgo paternālisms pret neko nevainīgiem līdzcilvēkiem ir visneizturamākā lieta visā tajā ticēšanas burleskā.
Gan jau kādā citā tikšanās reizē arī atlaidīšu, kkā uz ziemassvētku laiku, pelnot sev kredīpunktus lielajā debesu grāmatā, intensificējušies, šīs jau bija trešais pārītis, ko attiecīgajā perimetrā šonedēļ satiku, gan jau būs vēl. |
|