| upd. |
[Jul. 31st, 2009|12:43 am] |
Nē, laikam jāņem savi vārdi atpakaļ un tomēr jāpievienojas "bezgaumība" saucēju pūlītim. Es īsti netieku skaidra, kamdēļ ir jāizmet desmiti tūkstošu latu par ieejas biļetēm, vēl pāris tūkstoši par gučismuči kleitu un tufļām u.t.t. (nemaz nerunājot par to, ka pirms tam vēlams pisties ar kādu vecu, bet bagātu krupi vai vismaz semi mafiozu politiķi), lai beigās dabūtu paklausīties blodī karaoki, sēžot uz koka beņķīšiem????!!!??! PSC es tajā pasākumā nevienu oriģināldziesmu neesmu dzirdējusi, tikai kaut kādus vecus šansonus diezgan viduvējā izpildījumā, ceru, ka tas vismaz nav foņuks, lai gan 18 000 par iespēju dzirdēt karaoki? zajebīs, tad jau labāk līdz Tokijai aizlidot, tur pačillot.... |
|
|
| tipa gesamtkunstwerk |
[Jul. 31st, 2009|01:33 am] |
ļoti, ļoti ilgu laiku, visu laiku prāta stūri sēž epizode no filmas "Flirting", kur Tandīve lasa Bītlu (ja nemaldos) dziesmas lirikas kā dzejoli. Es saprotu, ka ir teksti, kas tiešām ir dzejoļi, vai arī ir tik saturīgi un formāli jēdzīgi uzrakstīti, ka der arī kā daiļš dzejolis, pat ja mūzikas nav. Taču liels vairums ir vnk. tekstiņi ar vairāk vai mazāk sanākušām rīmēm, kuru zilbju skaitam ir jāsapas ar mūzikas ritmiņu vai kā nu tur. Tāpēc pēdējā laikā esmu pasākusi jukt prātā attiecībā uz tādam mūzikas izpausmēm, kur brīnumdaiļi (jā, jā, nedaudz patētiski un banāli īstenībā...) tekstiņi ir salikušies kopā ar ausij tīkamu mūziku un viss kopā iekļuvis ļoti saskanīgā klipā. Piem., šic
(Vēl pamatskolā man bija ķecerīga doma kļūt slavenai tikai tāpēc, lai varētu uzstāties raidījumos un piedāvāt savu favorīt dziesmu topu (tajā laikā bija ļoti izplatīta prakse aicināt sabiedrībā zināmus cilvēkus dalīties tiešajā ēterā ar savām mūzikas preferencēm..)) |
|
|