par mani tev nav jākaunās:) es tā nedaru. pat tādās reizēs, kad omamma ar opapu ir atnākuši mani pavadīt uz ventspils autoosu un izceļās kašķis un šī tik gvelž viņam ar to savu somu pa galvu bams bams bams. un kādi lamu vārdi nāk no viņas mutes ārā tādās reizēs!!! bet nu tā ir mana mīļākā omamma:))

man ir tiešām patiess prieks, ka Tu tā nedari :) es brīžiem nesaprotu, š čevo bi eto, bet man pēdējā laikā ir pastiprināta interese par veciem cilvēkiem, man tik nenormālo patīk viņus vērot, daudzi no viņiem ir tik kolorīti, ka vai prieks. man noteikti patiktu noraudzīties, ka Tava ome ar opi ar somiņu viens otru zvetē, noteikti tajā visā ir tāds mīļums :) a opaps nav tavs mīļākais opaps? tikai omamma?
un tikai tāda interese, vai tajā V-pilī Tev tikai vecvecāki dzīvo, vai arī Tu pati tur regulāri apgrozies?

jā, vecās tantēm man patīk vērot sejas vaibstus, savukārt veci onkuļi man vienmēr darbā stāsta viskautko tik tiešām interesantu. nu šis opaps jau pēdējais opaps, kas palicis. ir ir mīļš, bērnībā mani par janeku sauca un mēs baigi ņēmāmies. tagad kaut kā vairs nav tā ar viņu. bet ar omammu mums ir īpašā saikne. es viņa esmu iedzimusi tik šausmīgi, ka es pat neēdu tos pašus produktus un man ir tādas pašas rakstura iezīmes. savukārt izskats - kā divas ūdens lāses.
nu man ventspilī visi radi no māmiņas puses dzīvo, bet es esmu īstena rīdziniece un tik vien kā reizēm ciemos aizbraucu.

eu jā, es pat nebiju tik dikti piefiksējusi, ka parasti vecie onkuļi ir tie, kas visu ko interesantu stāsta, nevis tantes. un man patīk vecu cilvēku humors, kad viņi pasmejas par savām problēmām. vai tad, kad vecas sen neredzējušās draudzenes satiekas, kāds viņām bazars panesas. Tik silti ap sirdi paliek klausoties :)
un man ar liekas, ka es biju līdzīga mammas mammai, no vecvecākiem vairāk gēni man šķiet, ka pārmantojās, nekā no vecākiem.

p.s. man atkal pirmā doma ienāca prātā, ka varbūt Tu VeA studē, bet nē, es to domu kaut kā uzreiz arī atmetu :)

jā, es patiesībā nekad man liekas nebiju tā ļoti iedziļinājusies vecu cilvēku psiholoģijā. nu tik vien kā paklausīties onkuļu stāstos un tā. bet tomēr tā visa pieredze un pārdzīvojumi, kas tiem cilvēkiem nāk līdzi. ir tā vērts, lai mazliet vņos iedziļinātos un paklausītos.
tas varbūt arī izskaidro tavu interesi par veciem ļaudīm:)

pareiz darīji, ka atmeti. man ir cita gana jauka studijvieta:)

varbūt vienkārši pēdējā laikā esmu tikai sākusi ieklausīties veco cilvēku stāstījumā, man patīk. zini, man patīk tie nedaudz perversie veči, kas kaut kādos svētkos tiek apsēžas blakus un tā kā koķeti uzliek savu roku tev uz kājas, it kā kaut ko stāstot, pat ļaunoties uz viņiem nav iespējams :) un vēl kudzītes, kas sapošas uz svētkiem. viņi visi ir tik dažādi.

es tagad domāju, vai tik Tu jau kaut kur neesi minējusi, kur studē, bet neatceros :)

nē, bet vot par tiem perversajiem onkuļiem gan es nezinu. man darbā daudz nākas ar tādiem cīnīties.

droši jau, ka esu, jo briesmīgi jau lepojos he he...kultūras akadēmija ir manas mājas:))

man iepriekšējā darbā bija viens tāds, ar kuru es gluži necīnījos (viņš pat nebija manā darbā, tik vienā stāvā strādājām), jo viņš bija vienkārši īsts izrakstenis, tāds retums, ka vai tik turies, reāls prototips varētu būt kādam varonim.

man jau likās, ka vai tik nebija LKA vai LMA :) es centīšos LKA tikt nākamgad maģistrantūrā, ja vien nepārdomāšu :)

11.trambulī katru rītu redzu vienu vectētiņu ar savu mazmeitiņu braucam. Meitēnam tā gadiņi 13-14 it kā tas riktīgi spurainais vecums. Kā viņi savā starpā runā! Pilnīgi sirds ar gaišumu pielīst, un bik sāp arī... par to, ka mans opīts jau sen zem zemes.
Bet Tev taisība, ļoti daudz ir to, kas kaunās:(

es kā reiz trolejbusā redzēju, kā sēd omīte, bet mazmeita tādu ļoti nopietnu seju aiziet tā nostāk apsēsties. Un kad omīte kaut ko pa gabala šai jautāja, tad meitiņa tā tramīgi noraudzījās apkārt, cik vispār pamanīja, ka tieši viņu tā vecā uzrunā. Un tad pienāca laiks kāpt ārā, un meiča tā centās pa gabalu turēties, it kā tik netīšām kopā abām jākāpj vienā pieturā laukā. Bet roku gan vismaz padeva, kad omīte knapi varēja pa trepītēm nokāpt. Laikam gluži bez sirds tā kā nebija.
Man arī abas omītes ilgi nebija, arī tā kā žēl, jo tā viena bija pat mīļāka par mammu kādreiz...