man visvairāk ir kauns pilsētas ielās, sabiedriskajā transportā, apzaļumotajos skvēriņos, lielveikalos un bodītēs... visur, kur apgrozās cilvēki, par tiem jocīgajiem, kuri tēlo, ka neiet kopā ar savu veco mammu, veco tanti, veco onkuli, veco tēti, bet tomēr iet.
Viņiem kauns no saviem vecajiem radiniekiem, viņi atbild tik strupi, viņi uztaisa akmens seju, lai tie citi redz, ka ne aiz laba prāta viņi tā kopā iet. Bet man kauns par viņiem, varbūt arī žēl viņu, jo arī viņi būs veci.